Vakar pusstundas laikā pārdzīvoju tādu emociju gammu, kādu sen nebija nācies piedzīvot.

Vēl neesmu pilnīgi uz strīpas, dzeru tējas un atklepošanas zālītes, bet mazo uz un no dārziņa tāpat jānogādā. Pēcpusdienā autobuss mūsu Ozolkalnu pieturā ir ap 14:50.

Apmēram 14:47 tuvojos lielajam ceļam. Ārā nedaudz smidzināja, mugurā vilnas svārki un lietus jaciņa. Nebiju paņēmusi lietussargu, domājot, ka tūliņ tikšu autobusā un mazajam dārziņā ir lietusmētelis.

Līdz lielajam ceļam atlikuši 10 metri, kad gar degunu aizšalc zils satiksmes autobuss. Mana sirds sastingst; šī ir pirmā reize pa daudziem gadiem, kad nokavēju, ļoti cenšos būt laicīgi. Bet nodomāju, ka pašas vaina vien ir, nevajadzēja tās dažas sekundes kavēties, kaķi laižot iekšā.

Sāku iet pa šosejas malu, nesu tomātus klientei, tos gan atstāju otra ceļa galā, saprotot, ka būs par smagu.

Domāju, ai, gan jau tūlīt kādu mašīnu nostopēšu, es tak tik mīlīga un jauka pat no muguras izskatos :) Nemaz ne pēc bomžveidīgā vai kāda  bēgļa  :D

Bet... lietus smidzina, līdz Pleskavas šosejai pabrauc garām kādas 8 mašīnas, viena par otru glaunākas, un ar katru aizbraucošo mašīnu mana sirds saplok aizvien vairāk..

Līdz 16.00 jāpaspēj uz Api,jo tad nāk autobuss atpakaļ, un tas ir stundas gājiens.

Rakstu radiniecei, kā man gadījies, vai varētu atbraukt mums pakaļ, ja nepaspējam uz autobusu.

Sirdi žņaudz, lietus smidzina, asaras drusku sāk birt...

Tieku pie gāzes trases Paures kalnā, un kaut kas manās sajūtās mainās. Sevis žēlošanu aizstāj pārliecība, ka es varu, ka tikšu galā, ka paspēšu, lietus arī pārstāj, slapja no sviedriem turpinu soļot.

Esmu pusceļā uz Api, un kas nāk no muguras? Dzeltenais Ecolines autobuss! Ir 15:26. Pārlaimīga vicinu roku,šoferītis smaidīgs...

Iekāpju autobusā un sēdeklī no atvieglojuma sāku raudāt. Telefonā ieraugu vairākus neatbildētus zvanus no radinieces. Esmu tik laimīga, ka ir drošības tīkls,kas palīdzēs vajadzības gadījumā.

Kāda ir šī stāstiņa mācība, pat nezinu :D Vajag tikai iet :) Un dabūt drosmi mašīnītei laikam.