11. decembris
Tāda sajūta, ka es ieslēdzu un izslēdzu emociju pogu. Kad esmu ar Tevi, tas notiek automātiski, kā kad satiekas magnētu pretpoli.
Tev, iespējams, tā nav un varbūt nekad nebūs, bet... es sapratu, ka tā vien ir dāvana, ka Tu man ļauj... Ka ielaidi atkal mani savā telpā. Ka devi to, ko varēji. Es jūtu, ka ar Tevi kopā man kļūst vairāk enerģijas, gribas vairāk dot pasaulei, vairāk dalīties, Tu esi kā brīnumnūjiņa, kuru paberzējot, izplatās laimes sajūta. Tādas ir manas sajūtas.
Kad es Tev saku, ka Tu esi visskaistākais vīrietis, kādu esmu satikusi, Tu vai nu kautrējies, vai tam netici, vai negribi, ka es to saku. Bet es nevaru neteikt, tie vārdi vienkārši nāk ārā...
Tā vispār bija tāda mistiska diena. Negaidīti notikumi savirknējās tik skaisti... Ir tādas dienas. Un tās ir jābauda.
No rīta uzrakstīju Tavam draugam, cikos būšu centrā, lai varam ar labumiem norēķināties. Es taisu krēmus, ziepes, augu pulverus un tējas. Viņš uzaicināja pie sevis ātri padzert kafiju, tā kā bijām divus kvartālus no viņa dzīvokļa. Un biju no rīta uzrakstījusi arī Tev, jo domāju, ka tai dienā Tev ir tiesa. Izrādījās, ka tā bija jau vakar... Un Tu teici, ka visa diena būs brīva... Ka tiekamies pie drauga uz brokastīm... Mana sirds sāka mest patīkamus kūleņus. Tā labā sajūta, ka dabūšu jaunu devu... Mmmmm.......
Aizgājām uz dzīvokli, pēc brīža man bija jāaizskrien izprintēt jaunas tēju šiltes, un pat bibliotēka bija maģiska, pat bibliotekāre krievietīte likās tik jauka... Viss sanāca ideāli, un atpakaļceļā burtiski lidoju. Lejā pie durvīm zvanīju, lai ielaiž, un draugs teica, ka Tu nonākšot lejā... Tu zini, kāda tā ir satraukuma un prieka sajūta... Tik sen tādu nebiju jutusi. Ka es gribētu Tevi samīļot tik ļoti....
Uzgājām augšā, Tu man novilki zābakus pēc mana lūguma... Mēs jokojāmies un zobojāmies... Nu labi, iespējams, ka maģiskās psylocybin sēnes arī savu lomu nospēlēja; tās esot patiesības sēnes, un mana vārdu straume un emocijas kļuva vēl aktīvākas :)
Paēdām... Devāmies pie Tevis. Man tas likās pašsaprotami, lai arī Tu biji pēc naktsmaiņas un varēji man pateikt, ka iesi gulēt, kas būtu loģiski un pašsaprotami. Nākamā arī bija naktsmaiņa, un es Tavā vietā vispār nebūtu no mājas ārā kustējis, pirms izgulētos :)
Mašīnā es paņēmu Tavu roku savējā, bet nejutu nekādu pretspiedienu... Tas bija sāpīgi. Es to noņēmu nost...Jāsavācas.
Tikām pie Tevis; atšķirība starp klusā centra skaisto kāpņutelpu un Maskačkas padjezdu bija diezgan ievērojama, bet man bija vienalga.. Uzbraucām pie Tevis, Tavs dzīvoklis smaržoja labi, jo pagājšreiz es nejutu neko, deguns bija tik ļoti ciet...
Tu biji man solījis vannu, un vanna tapa. Tā bija ideāla maniem izmēriem. Sasodīts...
Pirms tam Tu mani istabā izģērbi, un pats noģērbies... Aizbīdīji mani uz gultu...
....
Vannā ūdens sāka atdzist. Ar pūlēm atdalījos no Tevis un iegūlos siltajā ūdenī.. Paradīze... Vienkārši būt...
Caur durvīm jokojāmies un smējāmies, man tik ļoti patīk Tava balss un Tavs vieglums. Asais prāts un mēle.
Pēc kāda brīža palika garlaicīgi, un es atnācu atpakaļ pie Tevis, dvielī ietinusies. Apgūlos mierīgi blakus, neko neprasot un negaidot...
Pēc brīža Tu uzvilki bikses, un es sajutu, ka man arī jāģērbjas. Lai gan es gribēju palikt pie Tevis tāda pati, samīļoties, apskaut Tevi, turēt..
Tu neko pret mani nejūtot, Tu neesot pieradis pie mīlināšanās un emocijām, Tu domājot, ka var dzīvot kā Gen Z arī bez pastāvīgas dzīvesvietas... Un ar katru šo teikumu mana sirds palika skumjāka un mazāka un tukšāka.
Un es sapratu, ka man pie Tevis nav vietas. Tev vajagot daudzas, un Tev vajagot brīvību... Labi. Lai notiek...
Tu aizgāji gulēt, un es nogūlos Tev aiz muguras un apķēru Tevi. Tu iemigi, un biju salikusi Tavus pirkstus kopā ar savējiem. Tu pusmiegā pamodies un nokratīji manu roku nost, kā kaut kādu svešķermeni....
Jo vairāk es šo rakstu, jo vairāk saprotu, ka es uzvedos kā narkomāne, kārtējās devas meklētāja, kura pat to kārtīgi nedabūja. Nē, tieši nedabūšana arī ir tā deva.... Skaista kapsuliņa ar tukšu vidu.
Pēcpusdienā es saģērbos, un skatījos, kā Tu pat pusmiegā pārbaudīji telefonu, kad dzirdēji kādu ziņu atnākam. Bet manas ziņas ne atvēri ilgu laiku, ne uz tām reaģēji... Tas nozīmē, ka Es Tev Neko Nenozīmēju. Un tas Tev, Daina, ir jāsaprot! Jā. Tev ir citas, svarīgākas. Un man tas ir jāpieņem kā fakts. Un jābeidz līst tur, kur nevajag.