Pēdējo dienu notikumi
Nobloķēju Tevi vakar. Es biju domājusi, ka varēšu sadzīvot ar to, ko Tu teici, bet dusmas lēnām kāpa un šodien sakāpa.. It īpaši, kad pirmo reizi sajutu, ka kāds dievina manus sejas vaibstus, manu balsi, par Andrīti runā kā par savu bērnu, ar tādu mīlestību... Mani pārņēma tādas dusmas, ka tik ilgi ļāvu sev dzīvot kā Pelnrušķītei emocionālā ziņā. Ka ļāvu Tev sevi drāzt bez izjūtām. Ar pašu minimālāko pieskaršanās devu, nolādēts!
Es esmu pelnījusi vislabāko attieksmi, lai mani dievina, tāpat kā es dievinu otru cilvēku. Lai mīlam viens otra augumu tik ļoti, ka vairāk spēka nav. Lai sarunājamies par visu un jebko, un nekas, ko vēlamies teikt, nav slēpjams, tabu vai kauns. Lai es jūtos ērti, droši un pasargāti kopā ar tevi, jo esam viens otru izvēlējušies šai dzīves brīdī...
Tas ir tas, ko man teica kaņepītē - mans dzīves uzdevums ir Apzināties sevi, savu ķermeni. Tikai šovasar to sapratu un sāku īstenot. Apzināties to, ka mums nav jākaunas no sava ķermeņa, no savām vēlmēm, no savām īpatnībām, jo katram šai pasaulē ir atbalss, katram būs kāds, kurš dievinās tieši to, ko un kā tu dari... Ir tikai jāmeklē.
Un Tu... Tu esi mana narkotika, no kuras es VARU tikt vaļā. Tu esi kārdinošs kā vēl neviens manā mūžā, bet es VARU no Tevis turēties drošā attālumā. Pašreizējā kapacitātē Tu neesi pelnījis ne naga galiņu no manis.