Biju uz
Pēc pirmās reizes bija daudz pārdomu. Uzstādītais mērķis bija mazināt noslieci uz nepieejamiem, izvairīgā pieķeršanās tipa vīriešiem. Šī tieksme ir tiešs pagātnes mantojums, un tas ir jāmēģina mainīt uz drošu, stabilu, pozitīvas attīstības pilnu skatījumu attiecībās.
Bija grūti iedomāties situācijas nākotnē, kur domātu, justu un rīkotos savādāk kā to daru pašlaik. Milzīga mentāla pretestība, jo šo bija jādara apzināti. Es cerēju, ka viņa tiks pa taisno man zemapziņā. Nekā.
Vairākas lietas noteikti apjautu. Jāmīl sevi vairāk. Redzu daudzus veidus, kā sevi apdalu. Ierobežoju. Redzu, ka citi kaut ko dara, bet man, lūk, nepienākas, jo tā teica kāds cits. Tā ir toksiska sevis nemīlēšana, un tas materializējas. Apjaušana, situācijas apzināšanās ir pirmais solis uz tās mainīšanu. Pieķert toksiskās domas.
Jutos tai skaistajā interjerā ar parketu un bidē tualetē galīgi neiederīga.
Pa to starpu domāju par savām sajūtām pēc pirmās reizes, kāpēc es jutu tik lielu neiederības sajūtu šajā skaistajā vidē ar seniem paklājiem, spilveniem, svecēm, gleznām... It kā es nebūtu pelnījusi atrasties tur.
Un otrajā reizē tieši tas arī bija tikšanās mērķis - noķert lipīgās, tumšās domas. Sākumā bija jāuzraksta uz papīra visas negatīvās domas, kas nāca prātā. Es teicu, ka esmu jau rudenī lūgusi kādam apzinātam cilvēkam ierunāt man balss ziņu ar tiem vārdiem, ko būtu gribējusi dzirdēt no tēva vai patēva. Viņa ziņa tiešām palīdzēja cīņā ar negatīvajām domām par sevi, un šis bija nākamais solis - tās apzināti pierakstīt un novērot.
Galvenā doma ir tāda, ka es neesmu pelnījusi būt vienkārši tāpat, ja es neko nedaru. Ka tikai strādājot man ir jēga, kalpojot citiem. To iedzina gan patēvs, gan vecmāmiņa. Interesanti, ka ne mamma, ne Artūrs neko tādu nav pauduši. Tas ir labi. Viņi drīzāk neapzināti ignorēja vai pameta, nekā centās pārveidot. No patēva vēl jūtu domu, ka es neesmu uzmanības vērta.
Pirmais uzdevums bija atrasties upes krastā un vērot, kā garām plūst nokritušās koku lapas. Uzlikt uz tās savu domu, kas tikko ienākusi prātā, un to palaist pa straumi. Ļoti laba metode, ja vien es nebūtu tik ļoti atslābinājusies, ka viņai vajadzēja mani modināt :D
Otrs vingrinājums bija skatīties sveces liesmā un vērot savas domas. Katru reizi, kad prātā ienāca kāda emocionāli negatīvi lādēta vai vispār kāda doma, bija jāiedomājas noteikts neitrāls izvēlēts vārds, manā gadījumā tas bija "džemperis". Domu aizstāšana, apturēšana. Lieliski. bet ne viegli.
Pēc divām reizēm tomēr sapratu, ka nav tās naudas vērts.
Vasarā atkal jādodas pie Ievas Ančevskas. Viņa ir smagsvars, kurai spēju pilnīgi uzticēties. Kā pirms piedzimšanas.