27.septembris
Jeb: Es taču teicu, neved viņu!
Gribēju princi baltā zirgā, un te nu viņš iebrauca sētā nomātā Audi. Iepazinusies gan biju ar viņa draugu, bet vedējs bija viņš, kuram nākamajā dienā esot jāsatiek draudzene Rēzeknē.
Interesanti, ka tieši šajā dienā manā sētā ieradās daudz cilvēku – te pēc trušiem, te pēc tomātiem, te garāmbraucošais hipijbiedrs izdomāja piestāt… Tā ka mans ciemiņš draugam mani bija pozicionējis kā vientuļu sievieti laukos, viņa izbrīns bija pašsaprotams – neesot gandrīz, kur mašīnu nolikt! Izkāpa no mašīnas viens garš, otrs pusgarš, viens apskāva, otrs paspieda roku, un sapratu - nu būs ziepes, auzas, pilnīgā pakaļā un čau…Rokasspiediens bija stingrs, aiz saulesbrillēm slēpās mīļš smaids, un pats izskatījās kā no debesīm nokāpis Dievs. Balss bija zema, ka man gribējās piespiest galvu viņa krūtīm un klausīties viņa balsī. Augums tieši tik muskuļains, lai nebūtu kā akmens, un tieši tik plastisks, lai gribētos apķert. Mati mīksti, kas liecināja par jūtīgumu; sejas vaibsti manās acīs perfekti.
Viņi ienesa virtuvē savas mantas, uzdāvināja Andrītim saliekamu traktoru, un garais, jaukais puisis izveidoja saikni ar manu dēlu uzreiz. Viņi abi izgāja ārā, un mēs ar otro palikām divi vien. Es viņu aicināju mani apskaut. Gribēju pārbaudīt, vai šī saikne ir tikai manā galvā. Sajust viņa enerģiju. Loģiski, ka nekā nesajutu, jo abi bijām aizvērti. Atviegloti nopūtos, ka vismaz uzreiz mesties viņam virsū man negribēsies. Mūsu saruna uzsāka ūdenskritumam līdzīgu jaudu un nenorima visu vakaru.
Jāpiezīmē, ka es, laukos dzīvojot diezgan lielā izolācijā, kas līdzinās maigam mājas arestam bez vīrieša jau vairākus gadus, biju ļoti viegli uzvelkama un iespaidojama, un vispār pēc dabas esmu diezgan naiva un uzticīga. Turpmākie vakara pavērsieni skaidri parādīja, cik viegli ietekmējama es biju.
Nedaudz vēlāk viņi ienāca manā istabā un viņš pilnīgi organiski ievēlās manā gultā, manā pusē, bez kaut kādiem kompleksiem un kavēšanās. Manā gultā! Svešs, skaists, seksuālo enerģiju izstarojošs vīrietis vienkārši izlaidies manā gultā kā tāda pantera! Viņš uzdeva man jautājumu, un es vairs nespēju sakarīgi savirknēt kopā teikumu…Viņs pateica komplimentu, kas man ļoti sildīja sirdi. Viņš teica: man ir meita tava dēla vecumā, un es būtu priecīgs, ja viņš apprecētu manu meitu. Varbūt tas bija domāts kā joks, bet man tas bija pierādījums, ka mans audzināšanas stils ir ievērots un novērtēts. Vēl viņš jautāja, ko es par viņu domāju, un es bez liekas vilcināšanās izspļāvu pirmo, kas bija uz mēles ( varbūt patiesībā es to teicu par sevi), ka lai kā viņš izliktos vēsais džeks, patiesībā viņš ir ļoti jūtīgs un ievainojams, un kad tas notiek, viņš ilgi pārdzīvo un sāp. Viņš izlikās, ka esmu trāpījusi desmitniekā un tēloja, ka ceļas un iet prom.
Pēc kāda laika izdalīju viņiem gultasveļas komplektus, viens bija siltāks nekā otrs, un protams, viņiem bija jānoskaidro, kurš ir karstāks – varat minēt pat ne trīs reizes, kurš saņēma plānāko! No otras istabas dzirdēju, kā viņš stāsta garajam puisim savus piedzīvojumus, un man arī ļoti gribējās paklausīties. Aizgāju pie viņiem, bet, dīvainā kārtā, viņš stāstījumu pārtrauca un pievērsās manām tēmām. Vai tiešām man bija kaut kāda ietekme uz šo Dievcilvēku? Pienāca gulētiešanas laiks, es nomazgāju izlietnē kājas, izmazgāju zobus, bet saprotams, ka miegs nebija ne prātā. Viņš gulēja virs segām, gaidošs, domājošs, kluss. Viņš varbūt gaidīja, lai es izdaru nākamo soli, vai arī bija pārāk slinks, lai līstu zem segām. Es piespiedos stenderei un sacīju, ka gribu vēl parunāties. Viņš teica, lai es uzvārot tad kafiju. Un tai mirklī man galvā noskanēja klikšķis. Kafiju vārīt man vienmēr bija lūdzis patēvs. Ne lūdzis, bet vienkārši teicis. Sāku smaidīt, pati pat nezinot, par ko, un jautāju, cik kafijas? Vienu. Cik cukura? Divas. Cik piena? Mazliet. Labi.
Pēc mirkļa viņš atnāca uz virtuvi un apsēdās krēslā uz uguns āderes. Tai vietā kādreiz bija bijusi plīts. Mēs sākām sarunu deju, tā bija spraiga, tieša, atklāta, neatslābstoša, maiga, jaudīga, jūtīga, plūstoša. Es nezināju, cik rāda pulkstens tai naktī, mazais gulēja kā Dieva ausī. Interesanti, ka arī mūsu sarunu laikā videozvanos viņš uzvedās ļoti labi. Laikam juta, kurš bija galvenais pretendents uz mammas enerģiju.
Varbūt pamanījāt, ka šo rakstu pagātnes izteiksmē, bet pacietību, par visu pēc kārtas...
Neatceros, par ko mēs runājām, bet ik pa laikam man acīs sariesās asaras. Kāpēc man bija tādas emocijas? Jo es viņu jutu! Man bija žēl, ka pasaulē ir šāds vīrietis, un viņš rīt aizbrauks, un es viņu nekad vairs neredzēšu... Es jutu viņa temperamentu, es esmu līdzīga, varbūt drusku krievu gēni, varbūt brīvdomāšanas...
Es zināju, ka pēc tam būs emocionāls satricinājums, es zināju, ka sāpēs. Bet tāpat turpināju mūsu vakaru. Jebkurā brīdī man bija izvēles iespēja piecelties, novēlēt ar labunakti un iet pie miera. Tāpat kā heroīna lietotājam, kad viņa priekšā uz galda ir pilna šļirce, ir izvēles iespējas pateikt tai - piedod, nebūs. (Šo domu par heroīnu izlasīju Paulu Koelju grāmatā “Hipijs”; atkal viņa ietekme, jo viņš stāstīja par Paulu Koelju, un man bija jāpaņem kāda viņa grāmata). Hormonu kokteilis, kas izdalās asinsritē seksuāla un emocionāla kontakta un iekāres laikā tiešām ir līdzīgs heroīnam. Un tā ir mana atkarība. Vīrieši. Neviens mēs neesam perfekti, un šo devu es vienkārši nebiju spējīga palaist garām, lai gan signāllampiņas mirgoja visās iespējamajās pusēs. Man bija vienalga.
Arī viņam acīs ik pa laikam iemirdzējās asaras. Es tai brīdī nespēju noticēt, ka man uz viņu ir tāds iespaids. Kad viņš nesmaidīja, kad bija prāta enerģijā, viņš man šķita bērnišķīgs un pasekls - viņa domas šaudījās, un es vairāk baudīju viņa klātesamību kā runas saturu. Smaidam parādoties, viņa iekšējā būtība uzmirdzēja kā saulīte, un man viņš šķita tik mīļš, ka sirds sažņaudzās. Vienkārši nāca emocijas. Viņš turēja rokā atslēgas uz manu būtību. Gan sarunās, gan ķermeniski mūsu starpā valdīja magnētiska enerģija, kādu sen nebiju piedzīvojusi. Iespējams, ka tie bija viņa krieviskie gēni, kas man šķita tik līdzīgi, arī man vectēvs bija krievs, un tēvs bohēmists mākslinieks un babņiks. Es jutu viņa domu tempu un man tas ļoti patika. Atsperīgums. Dzīvīgums. Un protams, prasme manipulēt ar to, kas man ir aktuāls.
Daži piemēri. Kad es atvainojos par veco mājiņu, es parādīju savu plānu, kādu māju es gribētu. Viņa komentārs bija: “Varbūt tiešām jāuzceļ tev tā māja... Tikai moduļu māju.” Man acis iemirdzas un mute smaida. Solījums! Daina, kad Tu iemācīsies, ka tikai Tu kaut ko saki, ja pavisam nopietni to domā?
Kādā brīdī izgāju ārā pačurāt, kā jau laukos, un uz mani skatījās Piena ceļa miljoniem zvaigžņu. Impulsīvi uzaicināju viņu arī ārā paskatīties zvaigznēs. Viņš iznāca, un vēlāk teica, ka tajā brīdī arī viņam esot dauzījusies sirds…
Es viņam izstāstīju par mūsu zīmīgo divgalotņu lapegli, kas ir vientuļnieku koks. Viņš izvilka savu elektronisko cigareti, un pūta dūmus man sejā. Es tos ieelpoju ar baudu…Un tad ātrāk vai vēlāk mūsu lūpas satikās. Tas nebija nekas īpašs, es atkal atviegloti uzelpoju. Bet tā bija mana kļūda. Vēži savu upuri ievilina savā alā lēnām un pacietīgi. Es biju domājusi, ka esmu medniece, bet no šī brīža es biju pilnīgā viņa varā. Lai arī vairākas reizes viņš mani aicināja uz mašīnu un drēbes bija tikai opcija, es atradu spēka druskas turēties pretī. Mēs skūpstījāmies un skūpstījāmies, un izlēmām, ka ja nav, tad nav :)
Iegājām atkal iekšā parunāties, es ieraudzīju, ka viņa kāju pirkstiem īkšķis un vidējais pirksts ir vienāda garuma, tāpat kā man (īkšķis simbolizē vīrieti un vidējais pirksts - sievieti, un viņu garums nosaka, kurš attiecībās dominēs kuru). Tā bija vēl viena zīme. Viņš arī ticot zīmēm, un tas, ka Rēzeknes sievietei, pie kuras viņam bija tai vakarā jādodas, mistiski esot saslimis bērns, arī esot bijusi zīme. Viņš teica, ka neesot parasts cilvēks, un es īsti neticēju. Viņš solīja man iedot daļu no savas enerģijas, un es tai brīdī nesapratu, ko tas nozīmē. Tikai vairākas dienas vēlāk, kad jutu vēderā uguni, sapratu, kāda bija viņa jauda.
[.....]
Viņš apsēdās blakus man un redzēju mieru viņa sejā. Darbiņš padarīts. Var iet gulēt.
Viņš acīmredzot nezināja sievietes fizioloģiju, ka pēc seksa sievietes hormoni izraisa pieķeršanās sajūtu, kas mudina viņu dalīties ar emocijām, savu pasauli. Ja vīrietim tā visa ir par daudz, viņš attālinās. Un tieši tas arī notika.
Problēma bija tajā, ka viņš attālinājās ar miksētiem signāliem un ziņām. Piemēram, “Ja tu būtu mana, es tevi sargātu kā trauslu ziedu”. “Es burtiski izmēzīšu no tevis vīrišķo enerģiju”. “Tu esi tik līdzīga manai mammai”. "Tu esi tik jaudīga! Vēl neviena sieviete nav spējusi savaldīt manu jaudu!" “Tu man stāsti par saviem plāniem un man ir sajūta, ka tu esi izņēmusi lapu no manas grāmatas, man ir sajūta, ka mums ir kopīgi mērķi, arī es esmu gribējis dzīvot laukos un attīstīt dabas līdzekļus. Man gan tagad vairāk patīk pārdot, bet varbūt tiešām jābrauc pie tevis un jāpalīdz tev attīstīties...”. “Tur būs tik daudz darba, būs jāiekārto tev jaudīgāks internets, lai mums ir normāli sakari...”
Šos tekstus viņš bārstīja vairāku dienu garumā PĒC seksa!
Ja viņam būtu bijis pietiekami daudz izpratnes par sevi, ko pats grib un ko grib no manis, viņš būtu skaidri un gaiši nākamajā vai aiznākamajā dienā pateicis - atvaino, Daina, es negribu būt riebīgs, mums bija lieliska nakts, bet es nejūtos, ka mums būtu jāturpina komunikācija, man ir jādodas tālāk.
Tai vietā viņš man stāstīja, lai es pierakstot visas savas labās idejas, kad atbraukšot, tad palīdzēšot tikt skaidrībā, kuras ir vērts attīstīt. Izteica pieņēmumus 10. septembra vakarā, ka būtu vajadzējis braukt pie manis krāsot griestus, nevis cīnīties ar kaut kādu grūtu klientu. Ak jā, griesti. Jau pirmajā naktī viņš izteica komentārus, ka griesti neesot pietiekami balti un zāle ap māju pārāk gara. Protams, zāles pļaušana neesot sieviešu darbs, un viņš to labprāt izdarītu. Viss pieņēmumu, teorētiskuma un varbūtību izteiksmē.. Bet mana hormonālā auss dzirdēja: Jā! Tūlīt braukšu! Pļaušu! Krāsošu! Mēzīšu tev to vīrišķo enerģiju!
Gāja dienas, es nevarēju ne ēst, ne normāli gulēt aiz satraukuma. Viņš prata radīt klusuma epizodes, un tad negaidītus videozvanus, un būt neatvairāms. Viņš esot manī dziļāk, nekā es domājot, tā esot telepātija. Kad prasīju, kas viņš ir, viņš teica, ka es varot saukt viņu par savu eņģeli. Es prasīju, cik ilgi nodarbojas ar šādu palīdzēšanu sievietēm, viņš atbildēja, ka jau no 18 gadu vecuma.
Tagad es sapratu, ka viņš čakarē sievietes jau no tāda vecuma, nu, savā ziņā ļauj viņām pašām atvērt acis uz realitāti aiz miglas dūmiem.
Ja nemaldos, viņš pat teica, ka viņš paceļot spārnos, bet, ja pārāk pieķeras vai viņu izmanto, viņš palaiž brīvajā kritienā. Es tai brīdī braucu ar zip līniju un teicu, ka tu nevari mani palaist, es pati izvēlos, kad krist un kad lidot... Es sapratu, ka viņš domāja, ka viņš palaiž vaļā sievietes, kuras viņu nav novērtējušas, kuras aiziet projām no viņa. Bet es neko tādu negrasījos darīt! Ehh, ja es būtu zinājusi par kritienu, kas sekos....
Varbūt vienīgā lieta, ko man varbūt nevajadzēja viņam teikt, bija fakts, ka es divas dienas pirms viņu ierašanās manās mājās biju bijusi tuvās attiecībās ar puisi, kurš atbrauca pie manis ik pa laikam pa vasaru. Es to izstāstīju uzreiz, pirmajās stundās, un viņš pat uzslavēja manu atklātību. Jauns, jauks, mīļš puisis, tomēr mūsu satikšanās neizraisīja manī tādas dzirkseles kā ar šo indivīdu. Tātad es biju ar viņu bijusi kopā pirms šī vakara, un nākamajā nedēļā pēc dančiem atkal biju kopā, lai pārbaudītu, ko es jūtu pret šīs nakts bruņinieku. Biju pārsteigta, kad nejutu neko.. Šis bija pārņēmis manu prātu un ķermeni... Un to arī šim varonim kaut kad vēlāk izstāstīju. Mēs nebijām kopā, nebijām solījuši viens otram uzticību, galu galā, mums bija kopā bijusi tikai viena neplānota nakts. Tomēr izrādās, ka šis fakts pēc tam tika uztverts kā zīme, ka es esot pieprasījusi viņam būt svētajam, kamēr es pati guļot ar citu... Kādas muļķības! Es tikai gribēju, lai viņš ir godīgs pret mani un pasaka, ja atrod kādu citu, lai es velti netērēju savu enerģiju un laiku!
Dienām ejot, viņš lika manīt, ka viņam kaitina un traucē manas ziņas, un es mācījos savu emociju straumi piebremzēt, lai cik tas būtu grūti. Tad es sāku dzēst katru viņa skopo ziņu, saprotot, ka mūsu komunikācija virzās uz neizbēgamo galu, un negaidīju ne labrīt, ne ar labunakti. To tāpat nekad nebija.
Vienu dienu mums bija sarunāts videozvans vakarā, es tai dienā biju bijusi ļoti paklausīga un varbūt pāris rindiņas tikai uzrakstījusi, lai viņu netraucētu. Es mācījos viņam pielāgoties, lai gan iekšā bija tāda vēlme dalīties ar savu pasauli! Tai vakarā parunājāmies apmēram 10 minūtes, un tad viņam kāds piezvanīja. Viņš teica: Es tev tūlīt pārzvanīšu, labi? Un nākamo stundu es sēdēju vēsumā verandiņā un gaidīju... jo mājā zona bija slikta. Neko vairāk tai vakarā nesaņēmu. Nākamajā dienā videozvanā viņš sāka izteikt seklus komplimentus par manu dibenu un manu skaistumu; varēja just, ka nez par ko jūtas vainīgs. Es viņam teicu, ka, ja nevar runāt, tad lai vismaz pasaka, ka nevarēs, lai es negaidu. Solīja tā darīt ar pirmsskolnieka blēdīgo izteiksmi sejā.
Punktu un viņa nobloķēšanu (gan tikai uz pāris dienām) izraisīja mūsu komunikācija kādā vakarā, kad es biju balss ziņā izteikusi nožēlu, ka viņa bijusī draudzene neļaujot tikties ar savu meitu vienatnē, ka jāiet uz tiesu, bet mana bērna tēvs jau vairākus mēnešus ne zinis neliekas par mazo, ja neskaita minimālos maksājumus. Atpakaļ saņēmu dīvainu ziņu seksīgā balss tonī (viņa balss ir tik kārdinoši zema un samtaina, ko es viņam arī biju teikusi), ka viņš visu laiku pazaudējot austiņas. Gan autobusā, gan Rīgā... Es domāju, kāda jocīga ziņa ārpus konteksta, līdz man pielēca, ka šī ziņa nebija domāta man...Jo viņš man jau no sākuma bija teicis, ka ir pārstājis ierunāt balss ziņas kopš vasaras.. Es to biju pieņēmusi kā faktu, tāpēc šī ziņa mani izbrīnīja. Viņš vienkārši negribēja ierunāt balss ziņas MAN. Uzzināju, ka divus iepriekšējos vakarus viņš jau maigojies ar citu. šo pašu citu, kurai tagad murrāja austiņā par austiņām :D
Saņēmos un uzrakstīju viņam savu nožēlu, ka citai sievietei viņš var balss ziņas ierunāt, bet man pat atbildēt nevar, un ka diemžēl es nebūšu sestdien, ka mums (!) ir vajadzīgi vismaz pāris gadi, lai pieaugtu, un ka vēl daudzām sievietēm vajadzīga viņa atvēršana. Es fiziski jutu, kā mana sirds plīst palēninājumā, kā tā kļūst smaga un cieta. Un tad es sāku raudāt. Un tad pārņēma dusmu vilnis. Un tad smieklu vilnis, kā es varēju būt tik naiva... Un tad apātijas vilnis... Un tad atkal skumju vilnis...
Un tad slimības vilnis. Trīs nedēļas bez kārtīgas ēšanas un gulēšanas nevarēja palikt bez sekām.
Mazais jau nedaudz iepriekš bija saslimis ar vēdera vīrusu, pievēma trotuāru pie dārziņa, autobusu un visu vakaru ik pa 15 minūtēm vēma podiņā. Nākamajā dienā vēmu arī es ar tādu spēku, ka kuņģa sula nāca pa degunu. Es tai dienā īsumā uzrakstīju viņam, ka mēs slimi, un nesaņēmu nevienu iejūtības vārdu, pat ne īkšķīti uz savu ziņu. Jo tajās dienās viņš jau bija aizņemts ar jauno dāmu, man tolaik nezinot.
21. septembrī pēc mūsu plāna būtu bijis jābūt skaistam vakaram. Viņš mani solīja savākt no Kalnciema tirdziņa, kur man būtu bijis jāstrādā, aizvest pie sevis, tur būšot vanna ar putām un viņš mani skūpstīšot, skūpstīšot, skūpstīšot...
Šodien ir jau nakamā nedēļa, kuru esmu pavadījusi emocionālā un fiziskā tukšumā un slimībā.
Uzzināju, ka viņš esot 100% zaudējis interesi “par šo pasākumu” - domāta es, jo es esot čakarējusi viņam smadzenes, gribējusi par daudz un par ātru ( Aha! Kurš solīja būvēt māju? Pļaut zāli? Braukt ciemos? Vest pie sevis? Tīrīt manu enerģiju? Palīdzēt attīstīt manus plānus? Vizināt ar ūdensmoci? Vilkt labāku internetu? Ka ja pie tā piestrādātu, es varētu pelnīt vairāk naudas ar savām dabas lietām nekā viņi ar draugu kopā?... Es to visu teicu??)
Vārdu sakot, man šis viss bija jāpasaka. Jāuzraksta. Var teikt, ka es meloju par šo visu, var teikt, ka es esmu atriebīga. Es neesmu atriebīga. Ja es būtu atriebīga, es ar smaidu viņam palūgtu, lai man atvainojas, citādi nākamreiz, kad savu pincīti mēģinās iespraust kādai kājstarpē, lai sporta pēc apmierinātu savu ego, viņš vienkārši nebūs gatavs darbiņam :D Bet es neesmu atriebīga :D
Un tomēr... Par spīti visiem šiem vārdu plūdiem, kad iedomājos par viņu, krūtīs sažņaudzas. Kā būtu, ja būtu bijis.. Viņš man deva tādu iedvesmu šo dažu nedēļu laikā, pat neesot klāt. Labi, tā bija cerību enerģija, ka ja es izdarīšu to vai to, vai šito, tad dabūšu atkal devu... Labi. Kā ir, tā ir... Dzīvosim tālāk.