"Zinību dārza" atklāšanas festivāls
Pirmā diena.
Mamma atnāk palīgā uz pāris stundām. Es uzsprāgstu par to, ka neklausa manām instrukcijām tur, kur vajag, un klausa tur, kur nevajag. Tipiska Lauvas- Svaru interakcija. Kad nomierinājos, atvainojos un tālāk biju civilizēta. Ar tačku aizvedām augu maisu, tēju maisu, krēmu u.c. čemodānu un mugursomu, un mazo ratiņos līdz pieturai, Zincīte uzdāvināja mazajam pāris gailenes, ko viņš tūlit notiesāja.
Burvīgs pāris no domubiedriem aizveda līdz Rīgai, līdz pat Zivju paviljonam, un tālāk klunkurēju ar savām 4 tašām. Izdomāju, ka obligāti jāieiet Maximā pēc iedomāti nepaņemtajām vaniļas un kanēļa paciņām. Paciņas paņēmu, bet rinda ta gara! Nesekmīgi lūdzu vienai sievietei, lai nopērk man paciņas, naudu atdotu. Pirmās atbilde- ja nepanimaju. Saku krieviski- atkal ja nepanimaju.. skaidrs, ukrainiski es vēl nemāku.. jautāju nākamajai tantei, tā groza galvu, arī krieviete. Aiz viņām nākamā latviešu tante palaiž mani priekšā, biju tik laimīga, jo augu tašai bija ieplīsis puse roktura, un biju nosvīdusi sarkana. Uzdāvināju tantei Ivan čai paciņu par atsaucību. Otra tante aiz viņas palīdzēja aiznest tēju maisu līdz autoostai, un vienojāmies, ka cilvēki lielākā daļa ir labi, tikai negrib iedziļināties citu problēmās.
Bauskas autobusa šoferis nepaņēma naudu par manām trim bagāžas tašām. Labais labam atdodas. Bauskas autoostā mani sagaidīja superīgā, enerģiskā, aktīvā Kristīne, kurai šī pasākuma gatavošana atvēra acis uz daudzām lietām. Dienu garumā drusku pacīkstējāmies ar savstarpējiem ego, bet kopumā viņa ir Spridzeklis!!!! Kaut man būtu tāda uzņēmība!
15 minūšu brauciens beidzas celiņā pie pamestām cūku fermām. Priekšā milzīga ķieģeļu kaudze un daži puiši, kas blakus rosās. Man šaušalas acīs, domāju, kur, pie velna, esmu iekūlusies! Bet pēc brīža apskatos kārtīgi, cilvēki krietni pastrādājuši. Salikti dekori, grīdas iztīrītas, skatuve uzbūvēta, paklājs, sveces, asumi norobežoti ar riepām. Naktī izskatījās īpaši efektīgi.
Iepazīstos ar šīs vietas saimnieku Mārtiņu, silts apskāviens.. Ātri vien top skaidrs, ka mana iedomātā pītā kārklu permakultūras dobe būs no ķieģeļiem, bet - tas nekas. Otreizēja lietu izmantošana ir vitāli svarīga musdienās.
Drusku padarbojamies pie dekorēšanas, paspējot padebatēt ar Kristīni par sveču izvietošanu :D
Tieku aizvesta uz galveno māju- Zlaktenes muižu, ābeļdārza ieskautu, Mūsas upes stāvajā krastā. Nogāju pie upes, pavērās skats kā uz desmitlatnieka zīmes.. Drusku sajūta kā no pasakas. Ārā jau iekurts ugunskurs, lēnām sarodas cilvēki. Skaits ir mazs, toties jaudīgi!!!
Saprotu, ka pašai jāsaprot, kur gribu būt, ko darīt- paēdos aličas, izpētu apkārtni, atrodu plašajos bēniņos naktsvietu. Laiks gatavot vakariņas, jāvāra zupa- palīdzu griezt sīpolus un kartupeļus. Sākuma entuziasms ir liels. Ūdens krāna ūdens tek uz virtuves grīdas, ja nav pagriezts pa labi- par to debates ar vīriešiem, kā samazināt ūdens plūdus. Mans piedāvājums ir salabot, bet neesot šļauciņas un skoča. Atliek vien ar košļeni piestiprināt izrakstu-Negriezt pa kreisi!
Esmu griežot nometusi zemē dažus sīpolu gabaliņus, ko aizmirstu uzslaucīt. Par to saņemu lekciju no gara auguma, kārna vīrieškārtas eksemplāra, kurš man galīgi neimponē. Vakara gaitā sanāk vairākas kodīgi indīgas sarunas, un galīgi neesmu sajūsmināta, ka kāds man grib mācīt, kā dzīvot.
Zupa gatava, sanākam pustumsiņā ārā paēst. Labi, ka man bija līdzi rīsu ķobītis, iebērts zupā, ļoti palīdzēja aizpildīt ceļošanā radušos tukšumu vēderā. Padalījos ar blakussēdošo kaimiņieni, un noskumu, ka neesmu Jēzus, ka nevaru no viena ķobīša saradīt 20, lai pietiktu visiem.
Atbraucis arī Charlie Vas, kas pēc vakariņām sniedz izjustu, melodisku, emocionālu koncertu sirreālajā cūku kūtī.Nav gluži mana tipa mūzika, bet novērtēju mākslu.
Pēc tam jādodas uz apaļo pirtiņu, kur sarunās iegrimstot, palieku līdz kādiem 3. Kārnais eksemplārs arī tur ir, kaitinoši komentē katru pirts elementu, cik malka jāliek, kā durvis jāver, es esmu gatava uzsprāgt. Izstāstu Kristīnei, viņa jautā, kāpēc es tā jūtos? Ka tā esot mana nespēja pieņemt un ļaut, ka kāds cits kontrolē situāciju. Es sēžu sapūtusies. Šis jautā, kas par vainu. Izstāstu, ka jutos aizvainota. Viņš saka no sava skatu punkta, ka ar pliku kāju uzkāpis uz sīpola un tas neesot patīkami. Es teicu, ka esmu no laukiem un tur mazais visu laiku mētā pa zemi lietas. Ja es par katru krikumiņu iespringtu, jau sen būtu prātā sajukusi! Nonākam līdz kaut kadam kopsaucējam, bet tāpat esmu piesardzīga, sāks vēl piesieties, kur es ūdeni leju vai kā durvis taisu vaļā.. Vārdu sakot, spuras gaisā.
Tomēr dabūju nost pirmo kārtu vecās ādas, kļuvu stipri vieglāka :D
Klunkuroju atpakaļ pa tumsu pēc pirts, un iekrītu iespaidiem bagātā miegā līdz 9 rītā.
Otrā diena.
Tā gaidīju biodeju, bet nesanāca... Vajadzētu.Brokastiņās apēdu gaļas salātus ar maizi, un īsti nevaru saprast, ko domā blakus esošie veģetārieši :)
Tad pienāk kārta Annas lekcijai par dārzu plānošanu. Burvīgi, ka beigu beigās nodarbības nedublējas. Pusdienas ēdam ārā, aplī, zālienā.
Beidzot mana uzstāšanās. Nez cik reizes pirms tam biju uz tualeti, ieēst neko nevaru, vēders sāp..
Cilvēki ir īpaši, atvērti, gaiši un atsaucīgi. Esmu tik laimīga! Stāstu, rādu un diskutējam. Paralēli iet Mārtiņa meistarklase par kaļķa apmetumu, un vēlāk pārstrādājamiem materiāliem, bet netieku ne gribēdama.
Pēc tam saņēmu atsauksmes, ka mani varētu klausīties un klausīties. Cik patīkami- pati nemaz to nejūtu. Ja novērtē, tas ir zelts..
Pēc īsas teorētiskas prezentācijas ejam lasīt savvaļas zaļumus smūtijam un veidot dobi. Sievietes ir ļoti gudras, interesējas par visu. Taisam dobes malas, uzirdinam zemi, saliekam sienu. Daudz vīngliemežu, redzēju ar vienu Spānijas kailgliemezi. Ļoti laba augsne, auglīga, jo cūku mēsli daudz bijuši. Vispār zeme mālaina, trekna, īsta Dieva zemīte. Ar mūsu smiltiņu nevar ne salīdzināt.
Sastādām audziņus, par katru izstāstu, dalībnieki interesējas, aktīvi. Sataisām obligātās bildes. Esmu priecīga. Ejam atpakaļ, laiks smūtijiem un citām aktivitātēm. Nātru pulveris, kaltētas gailenes, ziepītes, krēmi, zobu pasta, sēkliņas, tējas, ābolu etiķis, enerģijas bumbas, cepumi.. esmu pacentusies, Ainis daudz palīdzēja pie tēju pakošanas.
Prieks, ka patīk cilvēkiem. Tas man dod lielu iedvesmu darboties tālāk.
Uztaisu zaļo un lillā smūtiju, par lillā visi ir starā, jo gards. Zaļais toties veselīgs :) pēc tam Jānis organiski ārā novada Wim Hof elpošanas nodarbību. Viņam ir talants. Mācot arī bērnus. Saprotu, ka esmu stīva un vārga, būtu jāpatrenējas.. Bet slinkums.. :D
Pēc tam sākas Ziemeļamerikas indiāņu uguns rituāls ar Annushku un Mateo (?). Maza meitiņa līdzi, vakarā viņa iemieg mammai klēpī. Jauda. Bungas, kvēpeklīši, ciedrs, dziesmas, ziedojumi ugunij.. Jūtu. Vēlam šai vietai un cilvēkiem izdošanos. Lai top!
Parunājos ar Annushku, uztaisu viņiem arī zaļo smūtiju, piedāvāju sēkliņas. Viņas ceļš bijis 21 gada garumā. Tagad mēs esam gandrīz vienaudzes. Es sāku tikai ap 30 gadiem.. un pilnīgā bērnībā, pirms skolu programmēšanas.
Kā barteri pret nātru pulveri saņemu dziedinošu mīlestības skolotāju valdnieku kāršu nodarbību ar Anitu Mitriķi. Sākumā man viņa kaitināja, jo manī pašā bija kaitinošas lietas. Uguns rituālā atdevu ugunij to, no kā gribēju tikt vaļā. Nobiedējām nabaga Jāni ar savu buršanos :D Ar Anitu šķīrāmies ar smaidu un apskāvieniem. Skaistā feja!
Pienāk tumsiņa, ugunskurs plēn. Laiks Ekstātiskajām dejām fermā. Dīdžejs Sergejs ir profesionālis. Man gan šī mūzika nav īpaši tuva, otrdien būs danči Āgenskalnā, tā cita lieta. Drusku pagriežos mēnessgaismā un atpakaļceļā atceros, ka pirtī tak neviena nav! Pat dvieli neesmu paņēmusi, bet laiks tik jauks, ka iztikšu ar šalli.
Garais eksemplārs figurē ap pirti, es eju iekšā sildīties. Un tad notiek brīnums! Mēs sākam kā cilvēki runāties. Sāku apjaust, ka tās ir manas pagātnes sāpes un barjeras, kas liek tik asi reaģēt uz vismazāko iebakstījienu. Jānomierinās. Varbūt sanāks.
Mēness gaismā dodos gulēt, noguļu atlikušo nakti kā bērna miegā.
Trešā diena.
No rīta mostos ar gonga skaņām- Raimonds Rubins un Mārīte vada gongu un Tibetas bļodu meditāciju. Mmmm... cik labi, ja vien vienīgā brīvā vieta nebūtu palikusi tur, kur nāk virsū dūmi. Nu esmu kūpināta traka vista.
Gongs ir skaļš, bet pēc tam jūtos tik viegli!! Varu atkal lidot.
Paēdam brokastis, Mārtiņš izcepis pankūkas no vakardienas putras, sēžam visi ap galdu, un acīs sariešas prieka asaras. Es gribu šādi! Visi kopā. Ar līdzīgiem cilvēkiem, kam acīs debesis. Būt kopā dziesmā, dejā, darbā un atpūtā. Kopā priecāties un svinēt dzīvi. Kopā būt dzīviem. Tas ir iespējams!!!!
Pēc brokastīm Kristīne palūdz aizvest kādu puisi pastāstīt par augiem, viņš gribot pamest darbu Rīgā un pirkt māju pierobežā. Es iesaku interesēties Alūksnes pašvaldībā. Grib mieru un klusumu. Esot dzīvojis mežā. Stāstu, ko zinu. Viņš saka, ka dedzinot plastmasu. Man spuras gaisā. Nedrīkst! Varbūt pārliecināju.
Taisāmies, atvadāmies ar gaišu cilvēku Andu Zeltiņu kopā dodamies ar labo vedēju Jāni uz Bausku. Autobusā pusotra stunda pagāja kā minūte. Izdzīvoju tādas emocijas, asaras lija.. Fantastiska sieviete ar misiju. Dot to, kas pašai tiek dots. Mīlu.
Pie Centrāltirgus atkal mani savāc mīļie vedēji no Alūksnes. Braucu atpakaļ kā Dieva ausī.
Pilna un tukša tai pat laikā. Laimīga.