Mans dzemdību stāsts.
Atjauninājums 25.janvārī, pēc 7 mēnešiem. Iekšā joprojām ir sāpe, kas jāizstāsta.. Varbūt kādai bija līdzīgi. Ja nē, tad varat arī jūs saukt mani par aktrisi un nenormālu.
Līdz šim notikumam ir psiholoģiski noiets garš ceļš, atļaut sev būt mīlētai, atļaut sev būt sievietei, ne varonīgam vilcējzirgam. Nesaku, ka ceļš ir galā, bet pat termins "veca dzemdētāja", ar kādu mani pirms daudziem gadiem apveltīja Alūksnes Kučika, nespēj iedragāt faktu, ka pirms desmit gadiem es ne tuvu nebūtu bijusi gatava tam, kā jūtos tagad.
Nesen biju lasījusi, ka vīrietim sievietei dzemdībās jābūt kā kalnam -atbalstot ar savu esību un nesatricināmību. Ainis patiesi bija mans "kalns" šajā brīnumu pilnajā ceļojumā.
Viss sākās.. daudz, daudz senāk ar notikumiem, kas noveda līdz 2021.gada 24.jūnijam, kad pie māsas svinot Jāņus, tualetē esot, ieraudzīju rozā krāsas pazīmes, ka kaut kas mainīsies. Vai nu garā brauciena no Dobeles un Api dēļ, vai karstuma dēļ, bet mazais, mīļais kunkulītis izdomāja nākt pasaulē nedaudz pirms oficiāli noteiktās dienas- 5.jūlija. Iespējams, ka nepalīdzēja arī negaisa lietusūdens spaiņu nešana iekšā četros no rīta, lai būtu mazgāšanai ūdens :D
Viņš piedzima 38 nedēļās un 2 dienās, 50 cm garš un 2.800 g smags, ar skaistiem, tumšiem matiņiem, pieglauztām austiņām (uz kurām ir ap 3 mm gari mīksti, pūkaini matiņi), skropstiņām kā saules stariņiem- tik maigām; bakenītēm, visiem roku un kāju pirkstiņiem un pārējām ķermeņa daļām, pie tam gariem pirkstiņiem un gariem, ovāliem nadziņiem- es jau gribētu, ka iemācās klavieres spēlēt- kaut paša priekam. Mierīgs, gudrs, un visskaistākais bērniņš pasaulē- tā taču liekas katrai mātei, vai ne? Ja godīgi, pašlaik jūtos kā mātes vietas izpildītāja- jo Māte- tas statuss ir jānopelna.
Grūtniecība man nelikās grūta, drīzāk savādāka ķermeniski. Bija jāpiedomā pie sava ķermeņa, ko parasti nedarīju- iešanas ātruma, vitamīnu daudzuma.. Varu ieteikt dzelzs preparātu "Chela-fer Forte", pat uzraugošā vecmāte Inta Paegle bija starā par rādītājiem! Latvijā pašlaik agresīvi caur dzemdību vietām popularizē Techno-Fer, kas ir divreiz dārgāks.
Kad atbraucām no Apes, sāku just mazas, mīļas sāpītes. Skrēju uz tualeti daudz reizes tai vakarā. Līdz 00.00 pakojos nez kāpēc, bija sajūta, ka jāpaspēj viss salikt.
Un kā nu ne- ap pusnakti, ceļoties pēc šķērēm apgriezt pēdejo autiņu malas, izdzirdēju- pokts! un sāka tecēt maza straumīte pa kāju. Pirmais, ko izdarīju, kā jau zinātniskās metodes cienītāja- bļodu apakšā un pētīt krāsu. Tad googlēt, kas jādara, ja dzeltenīga.
Zvans uz Dobeles slimnīcas ginekoloģisko nodaļu- tur pretī tāda mīļa balstiņa- nu, saulīt, kas notiek? Izstāstu, viņa saka, lēnām krāmējies, paguli, ja vari, un tad brauciet šurpu.
Ap trijiem teicu Ainim, ka ir laiks. Viņš bija augšā 2 sekundēs. Krekls, kurpes, somas, sviestmaizes un devāmies skaistajā Ceļā. Ārā spīdēja Zemeņu krāsas mēness, ko man obligāti vajadzēja nofotografēt.Ainis teica- pirmo reizi redzu sievieti, kas dzemdēs, bet vēl grib kaut ko fotografēt!! :D Pirmo reizi redzējām uz ceļa ezīti. Es teicu, ka tā ir zīme, ka būs adatas! Nu, un bija arī- šprice, katetrs un šuvju adata.. ui, kā man viņas nepatīk...bet tas vēlāk.
Ierodamies slimnicā, izspūrusi dežūrmāsiņa ielaiž mūs iekšā, pirms mums jauns pārītis atnākuši ērci izraut- par analīzēm 20 eur jāmaksā, uz to viņi neparakstās.
Es skatos ar tādu attālinātu, īpašu apziņu uz visu un lēnām kuģojam uz 6.stāvu. Mūs sagaida skaisti sienu gleznojumi priekšnamā, ar tautasdziesmu- lai aug vīri kā ozoli- un skudriņas skrien.. būs mums vīrs kā ozols, pavisam drīz.
Sanitārīte ar garu bizi mīļi iedrošina, ka nu esam drošībā, ka lai neuztraucamies. Iešļūc apaļa tante, jautāju viņas vārdu, jo priekšā nestādījās. Austra Jambišķe. Acīmredzami neapmierināta ar pamodināšanu, liek uzkāpt uz krēsla, diezgan bezceremoniāli, bez kripatiņas lubrikanta (ehh, ko es salīdzinu ar Anglijas attieksmi) iebāž man kājstarpē divus pirkstus, pasaka nolemtības pilnā balsī-ūdeņi nogājuši ir, bet atvēruma galīgi nav.
Ieliek man dibenā divas svecītes un iet kārtot reģistrācijas papīrus. Es sāku saprast, ka nekāds uķi-puķi te nebūs, es neesmu nekāda unikāla sniegpārsliņa viņu Visumā. Kad reģistrācijas procesā staigāju, nevis sēžu, viņa pasaka, lai sēžot, "tā būšot labāk bērnam". Nakts gaitā saņemu vairākas replikas no šīs dāmas, kā to, ka es esot aktrise, ka galīgi nenormāla palikusi, ka es stāstot pasakas, ka spiežot kājas kopā u.t.t. Jā, pirms pārbaudēm, kad uznāca kārtējais vilnis, es saspiedu gan kājas kopā, instinktīvi, jo man bija bailes, gribējās ātrāk prom no turienes. TIkai vēlāk cita vecmāte, daudz iejūtīgāka, Līga Savicka parādīja, kā var pret sienu atbalstīties u līgani kustēties. Online zoomos to nebija gadījies redzēt.
Kad gribu zināt, ko tie toņu mašīnas skaitļi nozīmē, atcērt, kāpēc man jāzina. Tomēr man patīk zināt un viss! (P.s pirmie ir mazuļa sirdspuksti, otrie sāpju līmenis. Ja iet pāri 100, tā jau ir dzemdību darbība- kontrakcijas. Paspēju nofotografēt vienu reizi rīta pusē, kad bija 104, bet palātā pirms tam bija arī stiprāk). Tas tā- lai varētu salīdzināt, ko tās sāpes nozīmē. Un tiešām, bija vieglāk!
Paldies Dievam, viņas maiņa beidzās no rīta, vēl garāmejot dzirdēju, ka viņa jautā, vai esot ar kāds progress. Vietā atnāca maza auguma darbiniece ar sarkaniem matiem Līga Savicka, ar kuru mums jau sapasēja labāk. Paldies Dievam.
Mums ierādīja tuvāko palātu pie māsiņu galda un ieteica gulēt. Ha! Grūdīs taksim taukus! (ja nu kāds zina šī izteiciena izcelsmi :)) No 4 līdz 6 es cēlos augšā ik pa 10 minūtēm, šūpojos pie gultas gala un kustējos uz bumbas. Duša īpaši neaizrāva- labi vien ir, ka neizvēlējos ūdens dzemdības-man nepieciešama kustība.
Mamma google bija mans labākais draugs- atradu gan ieteikumus, kā vislabāk pārvarēt kontrakcijas - laid, lai sāp! Aha, viegli pateikt! Kad biju viena istabā, tad vēl nekas, bet kad bija jākāpj uz tā neertā krēsla vai jāguļ pie toņu mašīnas, sāpes likās neizturamas. Man patīk kontrolēt situāciju, pat ja tā ir sāpīga.
Ap deviņiem biju iztrobelējusi Aini reizes piecas, prasot, lai atnes papildus segas, krēslu, spilvenus, sataisījusi sev ligzdiņu uz grīdas, jo ta neērtā, augstā, čīkstošā gulta man bija galīgi nederīga, ja nu vienīgi guktas gals, kur pieturēties.
Atvērums tad bija ap 3 cm, un sanitārītes, nesot brokastu šķīvi (par ēdināšanu vēlāk), sāka dzirdēt manus pirmos dziļos alta (kaut esmu soprāns) balss vingrinājumus :D
Gan tupēju pie gultas, gan četrrāpus, bet ap desmitiem palīdzēja tikai turēšanās pie sienas un kustēšanās sāniski. Ap 11 gāju prasīt kaut ko pret sāpēm, bet vinas atkal mani apskatījās un secināja, ka ir 7 cm! Patīkami!!
Šļūcu vien atpakaļ uz palātu pie guļošā Aiņa. Es tai brīdī biju reāli nikna uz viņu- es tur vaidu, a viņš guļ! Mēs pēc tam to pārrunājām, un viņš teica- a ko es varēju darīt? Pateikt tev, lai kunksti klusāk? Tas mani trešajā dienā (jau mājās esot) tā sasmīdināja, ka iemācījos no pieredzes, ka ar šuvēm nedrīkst darīt vismaz divas lietas- smieties un klepot! Slimnīcā smieties kaut kā negribējās.
Nu biju tikusi līdz pusdienlaikam,intensīvi meklēju paņēmienus, kas palīdzētu tikt galā ar sāpēm psiholoģiski. Ļoti palīdzēja manas spēka dziesmas- Ozoliņi, ozoliņi; Jūrā gāju naudu sēt, Sauke brida rudzu lauku; Es piedzimu māmiņai...
Un to visu izteiksmīgā kreščendo līdz ar sāpju intensitātes pieaugumu :D žēl, ka durvīm bija izolācija, māsiņas palaida garām veselu koncertu!
Uz vieniem bija tik traki, ka ielīdu tualetē un šūpojos, turējos pret sienu un lūdzu skaļā balsī- nāc, bērniņ, nāc, es tevi ļoti gaidu!!
Kādā brīdī pēc ilgākā, nebeidzami ilgā viļņa sajutu, ka tas ir VISS. Šī fāze ir cauri. Ar nākamo savilkšanos sāka gribēties spiest. Gāju pie māsiņām, kā viņas bija likušas darīt. Līga turpat pie toņu mašīnas mani pataustīja, un teica- ejam. Vēl paspēju viņai ap kaklu apkrist un vienu reizi papūst balonu, ceļgalos ietupusies. Laikam iepūtu elpu viņas sejā, ceru, ka viņa neapvainojās... :)
Tad ņēmām Aini un gājām visi uz zāli. Dakteres vel nebija, iestūma vakkuumekstrakcijas aparātu, sistēmas, apģērba plastmasas mētelīšus..
Es pieķēros pie galda gala un sajutu spēcīgi, ka gribu un varu spiest. Divas reizes spiedu, tāda dobja kauciena pavadībā, kā to dara vilcenes.. Jutos spēcīga un varoša..
Tad man teica, ka nu laiks kāpt uz galda. Es prasīju, vai nevaru turpat, stāvot, bet tad viņai būtu zem manis jāguļas..
Uzkāpu. Nepatīk man tie galdi. Jūtos bezpalīdzīga. Vaska, Kučika.. traumas. Palūdzu, lai vismaz galvgali augstāk paceļ.
Bija jāaiztur elpa un jāspiež vēderā. Es pirmo reizi izspiedu labi, parādījās kronītis galvai, ļāva pataustīt, tad otro reizi vairs nesapratu, kur likt elpu, kur spiest.. Dāmas ap mani cita pār citu stāsīja, prasīja, vai tad es savu bērnu negribot redzēt, vai es neesot nekad kaku spiedusi- es teicu- guļus stāvoklī ne!
Ainis arī mācīja, kā jāspiež, centās palīdzēt. Bet tā laikam ir trauma no patēva laikiem, vai matemātikas stundām- kad kāds ļoti grib, lai es kaut ko daru, es apstulbstu un nevaru koncentrēties.. tad ienāca daktere Zaļaiskalns, prasīja, kas te notiek, tik mazu bērnu nevarot izspiest?
Tad es saņēmos, aizvēru acis, aizturēju elpu un spiedu. Otrajā reizē lika apstāties, lai galviņa iestiepj starpeni. Diemžēl nekas tur nebija sagatavots, ar maigu masāžu iepriekš nekas nebija līdzēts, un rezultātā- plīsums līdz pat dibenam... Ar trešo spiedienu jutu, ka no manis šļācas ārā ūdens, silts kamols ar nabas saiti un šis kamoliņš tiek uzlikts man uz krekla. Mazliet paturēja uz krekla, tad Ainis pārgrieza nabas saiti un aiznesa mazgāt un svērt. Es joprojām biju šokā. Gatavs??? Mazais kunkulītis ir te???
Pēc brīza izspiedu placentu, tas bija viegli. Prasīju, vai drīkstu panemt līdzi, teica, ka tas esot medicīniskais atkritums un nedrīkstot.
Pēc tam šuva ciet plīsumus. Bija gan iekšējie, gan ārējie. Gan uzpūta lidokaīnu, bet sāpēja tāpat. Nekad nekas nebija šūts,kur nu vēl pie dibena!!!
Pēc tam pielika mazulīti pie krūts, ēdot labi, apsedza ar tādu kā zirga deķi (par ko trešajā, raudamajā dienā arī krietni izbimbājos), un visi pazuda. Palikām mēs abi. Man bija apjukums, uztraukums, un pasaule likās tik liela.. Ainis jau vēlāk smējās, ka tagad viņam ir divi bērni..
Līga man saudzīgi palīdzēja iesēsties ratiņos, aizveda uz palātu, Ainis nesa bērniņu.. un sākās mūsu darbošanās. Mācīties barot (to vēl tagad mācos, 6.dienā), pārtīt (jau cierēju uz mazgājamajiem autiņiem, tie pamperu kalni ir šausmīgi), mazgāt visas krociņas, actiņas, dibentiņu... Nabas saite nu jau ir nokritusi, viņš kļūst aktīvāks..
pirmajās divās dienās mums bija grūti viņu uzmodināt- naktī uz trešo dienu barojām ik pa stundai, jo bija pazaudējis 10% no svara. Tā bija drusku cīņa, jo barot guļus esot visgrūtākā poza. Sanāca, bija plus 25 grami, par ko bija liels prieks.
Otrās dienas rītā es lūdzu atnākušajai dakterītei, vai var uzpūst atkal to sudraba atvēsinātāju uz šuvēm - neesot! Trešās dienas rītā sāka spiest krūtis, jautāju Austrai Jambišķei, kam atkal bija maiņa, vai būtu kāda kāpostlapa vai kaut kas priekš krūtīm. Neesot. Vēlāk meklēju risinājumus - vismaz izskaloju kāpostus no tās saujiņas kāpostu salātu, un centos pielikt pie krūtīm. Kad pateicu par to Austrai, viņa prasīja, vai es esot normāla? Nevis palīdzēt, bet izsmiet..
Kad otrās dienas rītā stāvējām pie zīdaiņu apskaties istabas, es pieliecos, un acīmredzot zem krekliņa bija redzama pakete. Bija rīts, iekšā jau karsts, un nedomāju, ka man kaut kā īpaši būtu jāģērbjas.. Garām nāca Austra Jambišķe un nokomentēja - nu jā, tā jau tikai Daina var stāvēt! vismaz manu vārdu atcerējās, laikam tik ļoti viņai nepatiku. Vēlāk uzzināju, ka viņai esot problēmas ar savu meitu. Kāds tur brīnums, ja izturas pret citiem tik riebīgi?
Tajā dienā uznāca raudamais, atradu internetā tādu dūlu Ditu Leinerti, kas pa telefonu ar mani parunājās, jo nabaga Ainis nevarēja saprast, ko es varu tik daudz raudāt! Izrādās, ka caur asarām un sviedriem uzdalās elastāns, kas ir bijis nepieciešams grūtniecības laikā. To zinot pat pirmatnējās ciltis, kas satinot savas pedzemdētājas siltās segās un ļaujot izsvīst. Acīmredzot mūsdienu izglītotie mediķi par šādiem sīkumiem nezin.
Par barošanas tehnikām jautāju visām speciālistēm, kuras pie mums nāca, un cik cilvēku, tik paņēmienu. Vai tiešām būtu grūti slimnīcās būt vienam normālam dežūrējošam zīdīšanas konsultantam? Tas ir tik svarīgi, īpaši pirmās reizes māmiņām. Bet laikam vieglāk ir zīdaiņu apskates telpā uzreiz nolikt bundžu ar maisījumu. Nav tik daudz jāķēpājas. Jūtu līdzi padomju laika sievietēm, pret kurām šāda attieksme bija norma. Tagad vismaz, ja pats meklē, var atrast kādu no 'zidit.lv"
Kronis visam atkal bija Austra Jambišķe, kas slauca manus nabaga krūtsgalus tik spēcīgi, ka man asaras tecēja un kājas tirinājās. Tas bija briesmīgi, un par to kārtīgi izraudājos. Es viņai prasīju, vai tiešām vajag tik brutāli. Viņa apvainojās! Paldies Dievam, piena bija un ir daudz, jau no sākuma, par to man šaubu nebija nevienu mirkli, ka varētu nebūt.
Arī daktere Zaļaiskalns nebija labāka... Otrajā dienā palātas apskates laikā vieni vienīgi pārmetumi - istaba neesot sakārtota! Cmon, kas jums par daļu? es nebiju paspējusi paēst, jo mazais gribēja ēst. Tas arī viņai nepatika, un esot jāsaliek somas skapī, "lai varot izmazgāt". Tai dienā neviens mazgātājs tā arī neatnāca, un katru reizi virināt skapi...
Bet vissāpīgāk bija trešās dienas rītā pēcdzemdību apskatē. Visu nakti ik pa stundai bijām barojuši mazo, es nebiju bijusi vēl uz tualeti, kad atvērās durvis, un bez "labrīt" atskanēja pavēle - nākt uz apskati. Tas viņai nepatika, ka nebiju jau kaujas gatavībā, un no galda nemācēju nokāpt, ar visām šuvēm gandrīz iekāpu tai trauciņā, kas ir tieši zem galda. Atkal atskanēja jautājums, vai es esot normāla. Es teicu, ka esmu, bet ir emocionālas traumas no šāda veida vardarbības no dakteru puses. Tad gan viņa uzreiz sarāvās....
Paldies DIevam, ka viss bija kārtībā, Vēlāk ienāca sirsnīga māsa Inta, ar viņu jauki parunājāmies. Es tikai īsti nezināju, ko viņai prasīt, piemēram, mums abas dienas rādīja, kā bērnu mazgāt, bet ne reizi - kā pareizi celt.. Laikam redzēja, ka Ainis viņu cilā un izskatās pārliecinoši. Tomēr vēlāk atradu informāciju, ka labāk mazulīti celt caur sāniņu. Dabūjām tonusu ķermeņa augšdaļā, to vēlāk dr. Priedīte apstiprināja.
Kad rakstījāmies ārā, trešajā dienā, pusdivos, kad jau bijām paēduši pusdienas un gribējām iet, sākās fantastisks negaiss un zibens. Dieviņš sveicināja mazo!
Laukā ejot, lija svētības lietutiņš.. es raudāju no prieka un aizgrābtības.
Mājās izstrādājām rīcības plānu nākamajām dienām- Ainis ir kalns, uz kura pleciem turamies mēs ar mazo- gatavo ēst 3 x dienā, pārtin, pienes un atraudzina mazo, es tikmēr gādāju, lai mazā cālēna mutīte nevirinās pa tukšo :)
Tās pat dienas vakarā krūtis sāka karst un briest kā rauga mīkla. Nobiedēju māsu ar puspliku selfiju ar kāpostlapām krūšturī :D Jau slimnīcā biju atradusi burvīgu zīdīšanas konsultanti Jūliju Geidāni, un viņa mani apgādāja ar kalnu noderīgas informācijas no Latvijas Zīdīšanas asociāciijas un Skotijas Universitātes krājumiem, iedrošināja un uzmundrināja, īpaši kad sakāpa temperatūra 38 grādi... Es pretī viņai aizsūtīju savu permakultūras prezentāciju.
Tāpat ik pa laikam runājos ar savām burvīgajām tantēm mediķēm, kas arī sniedza vērtīgus padomus. Cik labi, ka ir atbalstītāji.. jo pirmo reizi iet cauri šādai ķermeņa transformācijai ir drusku bailīgi.
Paskatos pa labi, un blakus ligzdiņā guļ mazais komatiņš, un saldi šņākuļo. Neraud tikpat kā vispār, kad grib ēst, klusiņām vārsta mutīti un gaida, jo mēs uzmanām, lai starplaiki nebūtu vairāk par 2.5- 3 stundām. Pamperu kalns aug, kas liecina, ka process notiek, un Ainis katru dienu sver mazo kurkulīti uz preču svariem (ar kuriem kādreiz svēra sevis audzēto un tirgoto vistu un truša gaļu:)), virsū uzliktā vannītē. Kamēr pasaulē ir gudri vīrieši, mēs nepazudīsim. Pat zīdīšanas procesu ir "izkodis", un varēja man iemācīt pareizo leņķi, lai mazais knibulītis pareizi satvertu krūti. Wow!! Manas lingvista smadzenes to principu ilgi nevarēja saprast :D
Ieteikumi sev un slimnīcai:
1) būt biezādainākai
2)vajadzēja staipīt biežāk to starpeni
3)pieredzes bagātajām seniorēm nebūtu par skādi patrenēt iejūtību, kaut vai sporta pēc
4) zīdīšanas konsultantu uz vietas dzemdību nodaļā
5) izglītot par daudzreizlietojamajām autiņbiksēm jau pirms dzemdībām. Tas nav tikai "manis pašas izvēle", kā viņas teica, tas ir ievērojams atkritumu kalns, ko saražo sievietes, kas nezin, ka mūsdienās var arī savādāk.
6)ja grib kaut ko garšīgu, veselīgu ēdamu, edienu vajag dabūt no kaut kurienes citurienes. Slimnīcā tas bija knapi izturams, labi, bezgaršīgas putras ir jāēd, par to es neko nesaku. Bet cīsiņi?baltie milti?saldi ķīseļi? Svaigu augļu un dārzeņu trūkums! Cmon, varēja drusku Covid naudas iedot pavārēm, lai viņām nav brokastu cīsiņi jagriež gaļas vietā klāt pusdienu sautējumam!
7) skarbā realitāte- skolas un slimnīcas. Divas vietas, kur būtu jābūt progresam, vietām ir atpalikušas... Zīdīšanā sen ja vairs neatslauc visu pienu pirmajās dienās, kā to darīja padomju laikos! Un dzemdēt var ne tikai uz galda. Bet nu ok.. ko nu vairs.
Dobeles slimnicā kā dzemdētāja es vairs nekad neatgriezīšos, lai cik skaistu eiroremontu viņi taisītu, diemžēl dēļ šīm divām pieredzes bagātām dāmām. Gribēju pieredzēt, kā ir, kad nemaksāju nevienam neko "ekstra", vienīgi gribēju sanitārītei iedot paldies naudu, kad viņas vīrs man sagādāja no veikala gurķus un tomātus. Neņēma...
Tomēr saku PALDIES darbiniecēm, kas darīja savu darbu un centās. Kā sanāca, sanāca. Sanitārīte pirmajā naktī, Līga Savicka, un māsiņa Inta pēdējā rītā bija burvīgas. Paldies, ka mazajam mīlulītim viss kārtībā!