Pārdomas
Noklausījos Aurikas audioierakstu youtube par plašsaziņas līdzekļu, konkrētāk, žurnālu rakstu par depresiju ietekmi uz cilvēkiem.
https://m.youtube.com/watch?v=aOwDuzSz4BU
Tika minēti termini krīze, modernais mēris, depresija. Smagi termini, ko ikdienā ikviens, kas pieslēdzies informācijas telpai, redz un dzird uz soļa.
Es atviegloti nopūšos, jo:
1) lai gan tagad visa pietiek un pāri paliek, daudzus gadus bērnībā pavadīju tādā nabadzībā, ka pat konservi un siera gabaliņš, kur nu vēl tāds ekskluzīvs našķis kā valrieksti likās neaizsniedzami. Līdz ar to, esmu iemācījusies ļoti labi pārvaldīt savas finanses, un nekādas krīzes mani neuztrauc :) Šai sakarā atcerējos kāda tuva cilvēka nesen teikto- Daina, Tu sevi ļoti ierobežo, Tu domā, ka Tev nepienākas.
Ja tā padomā, varbūt kaut kur zemapziņā tā sajūta sēž, bet šķiet jau, ka esmu diezgan tālu tikusi un mācos sevi palutināt gan fiziski, gan garīgi.
2)Moderno mēri, visdrīzāk, izslimoju 2019.gada novembrī un 2020.gada agrā pavasarī, pirms cilvēkiem sāka stāstīt, cik traki ir un būs. Bijām atbraukuši oktobrī no Erasmus programmas, no Itālijas, Milānas, kur izrādījās viens no Eiropas karstajiem punktiem. Vairāki no mūsu grupas, kā arī viņu ģimenes locekļi, turpmāko mēnešu laikā "nokrita" ar simptomiem, kam arī ārsti nevarēja īsti palīdzēt. Uz nedēļu novembrī gulēju gultā, sviedru plūdos, temperatūrā, un tik svīdu. Bez iesnām, kakla sāpēm, bet ar sausu klepu. Dzēru savas tējas litriem, antibiotikas un svīdu.. Aprīlī atkal "nokritu", bet tur lielu lomu spēlēja arī neizārstētais zoba kanāla iekaisums, kas jau bija sācis grauzties kaulā, un D vitamīns bija nokrities uz 8- nebiju līdz tam aizdomājusies, cik tas svarīgi. Tāpēc šogad, ar visiem uztura bagātinātājiem mazā kukulīša sakarā pat iesnas neesmu saķērusi, tpu, tpu, tpu.
3)un depresiju, veco draudzeni, pazīstu jau tik sen, tik sen.. bet lūzuma punkts bija 2017.gada ziema, kad aizgāja pat tik tālu, ka apsvēru reāli domas par veidiem, kā TO labāk izdarīt- pirtiņā tvana gāze, tabletes vai nazis.. bet paldies Dievam, nāca pavasaris un kokaudzētava. Kolēģi mani sākumā pat nepazina, tik izdēdējusi biju palikusi. Prāts tiešām var sevi iedzīt bedrē, ja tam ļauj varu. Tas bija jāizdzīvo,jo pārdzīvota depresija dod jaunu virzību, jaunu skatījumu,jaunu dziļumu. Kaut vai tik daudz, lai sev apsolītu, ka vairāk šai bedrē nekāpšu.
Un vēl- atceros kādu teicienu, ko žurnālā "Savādā pasaule" minēja kristālu speciāliste uz jautājumu, ko darīt ar negatīvo, kas mums apkārt, ar lāstiem un draudiem no apkārtējās pasaules. Viņa teica- kā ūdens aiztek pāri un ap akmeņiem, tā arī jūs ļaujiet, lai viss, ko jums nevajag, plūst cauri un garām. Lai plūst prom, bez pretestības. Lai paliek skaidra, tīra un gaiša apziņa.