Paceļojumiņi.
Vispirms iekārtojos ērti uz muguras, pavisam ērti. Atbrīvoju visus muskulīšus. Ļauju skaņām plūst gar ausīm, domām aizzibēt garām apziņai, to neskarot. Kļūst aizvien mierīgāk, rokas pat drusciņ sāk vibrēt. Palūdzu, lai mani sargā Gaismas spēki un lai viss notiek tikai saskaņā ar Augstāko labumu.
Skaitu no 10 līdz 1, acu āboli un augšu, acis ciet, un kāpju lejā pa trepēm. Acis atslābinās. Ieeju drošajā vietā, sajūtu prieku un mieru.
Tad ļauju, lai televizora ekrāns acu priekšā noskaidrojas un parādās skaņa, bilde vai sajūta.
Vienu reizi sajūtu tikai koka šķēpa vai mieta galu acu priekšā.
Otrā reizē esmu bitīte gurķumētrās savā spēka vietā un skatos uz sevi no malas. Cik jauki būt bitei, cik silti un kustīgi, un zumoši!
Tad sajūtu, ka esmu dārza rūķis. Tāds aktīvs un darbīgs, un drukns.
Tad esmu kaija virs ūdeņiem, vējš svilpo gar spārniem, es ieraugu zivi pie ūdens virsmas, ienirstu un sagrābju to knābī... Pilnīga brīvība un plašums!
Interesanti, ka mani ir saukuši gan par bitīti, gan par kaiju. Mamma mani sauca arī par Ķizi, kas izklausās pēc īsta rūķa vārda! :D Nekas šai pasaulē nav bez nozīmes.