Ceļojums uz pagātni un ārpus laiktelpas Agneses Mārtiņkristas vadībā
Vadītāja Agnese nebija domājusi, ka mēs būsim tikai divi ceļotāji, bet tad nosmējās, ka mūsu enerģija laikam būs bijusi tik stipra, ka citus neesot laiduši :) Ko tik jaudīgu un skaistu nebiju gaidījusi! Mans puisis uz šādu pasākumu bija pirmo reizi, bet Agnese redzēja, ka esam gatavi redzēt pagātni, bez izskaistinājumiem un bailēm. Viņa teica, ka bieži negadās vadīt divus procesus vienlaikus, un tie tiešām bija dažādi! Jāsaka, ka vakars pārspēja visas manas iedomas!
Sākumā viņa iepazīstināja ar sevi, ar Ingas Ružickas Reinkarnacionikas skolu, kuru ir beigusi un tagad apmāca nākamos vadītājus. Izstāstīja par procesu, kā notiks vakars un uz kurieni varam aizceļot - uzzināt savu Dvēseles uzdevumu, apskatīties dzīves, kas atstājušas sekas šai dzīvē, apskatīties Dvēseles plānu šai dzīvei, vai veikt daudz ko citu interesantu.
Mums bija jāizdomā, ko vēlamies redzēt - izvēlējāmies uzzināt, kā sāpes pagātnē ietekmē mūsu dzīves līdz pat šodienai un kā no tām atbrīvoties.
Agnese profesionāli mūs ieveda meditatīvā stāvoklī. Iekārtojāmies ērti ar plediem un spilveniem, viņa lika iedomāties, ka pāri veļas miera vilnis, sākot no kāju pēdām līdz pat matu galiņiem, sajust, kā acis, lūpas piere, rokas atslābinās, liekam domām izgaist, iestājas miers. Sajūtam, kā ieelpojot gaiss piepilda krūtis, kā tas ir nedaudz vēsāks kā ieelpojot, sajūtam, kā izelpa ir siltāka. Sajūtam pirkstu galiņus un kādas izjūtas tajos ir - vai durstīgas, vai siltums, vai kņudoņa; sajūtam enerģiju plaukstu vidū - vai tur ir spiediens, vai enerģijas virpulītis.. Sajūtam trešo aci un kā tā vibrē, sajūtam sirdi, un kā tā ir savienota ar trešo aci.
Es ieraudzīju sirdī zilu rozi, kas pa mēness pavedienu uz ūdens virsmas ir savienota ar trešo aci. Rokas vibrēja, kājas iegrima zemē, savienojās ar Zemes centru, no kurienes nāk enerģija. Galvas augšā avotiņš savienojās ar Visuma enerģiju. Ar ieelpu paņēmām enerģiju no Zemes centra un caur ķermeni izlaidām Visumā. Tad paņēmām enerģiju no Visuma un atlikušo izelpojām Zemē. Bijām drošībā starp Zemi un debesīm, un tas, ko sajutīsim, ir saskaņā ar Gaismu un Patiesību, un kalpo tikai labu mērķu vārdā, iepazīt sevi un savu iepriekšējo dzīvju notikumus.
Vispirms bija mentālajā plānā jāiedomājas sava drošā vieta. Kas tajā atrodas, kas tur ir īpašs, kāds gadalaiks un dienas laiks ir, cik veca esmu, kā jūtos, kas notiek apkārt. Sajutu tik daudz laimes un prieka! Caur rokām un ķermeni strāvoja sajūsma un miers, un laime vienlaikus! Viņa teica - atceries, sasmelies šo sajūtu, lai Tev tā palīdz, kad šķiet, ka tuvojas sāpes.
Tad viņa jautāja, lai paskatos, vai apkārt kāds atrodas. Pirmo reizi ieraudzīju savu spēka dzīvnieku! No prieka vai palēcos! Sajūtas aizmiglojās, kaut kas sarkans, melns un pūkains iebāza savu purniņu man sejā, un klēpis kļuva smags! Tā taču ir mana lapsiņa! Ikdienas dzīvē tie ir kaķīši, kas vienmēr atrod ceļu pie manis un dod mīļumu! Īpaši rudais raibulītis pirms kādiem 10 gadiem. Viņa iekārtojās man klēpī, un jutu, ka esmu pilnīgā drošībā. Uz galvas sajutu vēsu plaukstu.Tas bija vai nu mans Sargeņģelis (man gan tas vārds nepatīk - pārāk cieši saistīts ar kristietību), vai Augstākais ES. Es to vēsumu sajūtu brīžos, kad esmu pacilāta, aizkustināta vai aizgrābta.. Viņa roka man uz galvas lika gandrīz vai apraudāties... Tik ļoti labi jutos...
Kamēr es sēdēju un laimē līgojos, mana puiša pieredze bija daudz dramatiskāka, un ļoti jaudīga.Viņš krita no debesīm ar apgrieztiem spārniem, jo bija eņģelis, kas sodīts par to, ka iemīlējies sievietē, kuru viņam bija paredzēts sargāt. Laikam šais ceļojumos nav nozīmes, un paātrinājumā redzēja 50 savas dzīves 800 gadu laika sprīdī, kurās valdīja vienots motīvs - atrast mīlestību. Viņam jādzīvo cilvēka formā daudzas dzīves, ciešot sāpes dažādās dzīvēs, kamēr sieviete viņā neiemīlēsies.
Kamēr viņa runāja ar kritušo eņģeli, es jau biju gatava lidot, šķita, ka mans ķermenis stiepjas uz augšu, tikai smagais klēpis tur mani šai realitātē. Pēc kāda laika šī sajūta samazinājās, un, kad Agnese pievērsās man, biju gatava koncentrēties un aiziet uz to dzīvi, no kuras sāpes velkas līdzi, lai gan tagad sapratu, cik mazsvarīgas zemes dzīves pieredzes patiesībā man ir.
Aiz migliņas ieraudzīju karstu sauli, esmu vīrietis ap gadiem 30 kaut kur tuksnesī, tālumā redzu piramīdas, saliekusies, uz muguras nesu ūdens trauku, rokas sasietas uz muguras. Fiziski izjutu, ka esmu sakumpusi. Esmu vergs, bet esmu ar to samierinājies. Agnese lika paskatīties, kas notika pirms tam. Biju laimīgs ar sievieti, dzīvojām pie ūdens, tad mani sagūstīja un visu atlikušo dzīvi kalpoju.
Dzīves beigās vienkārši sačokurojos un izgaisu.. Nejutu nekādas sliktas emocijas. Agnese jautāja, kas par sajūtu, kas man velkas līdzi. Tā bija sasieto roku sajūta, kad šķiet, ka esmu iegrožota, rokas sasietas.. Viņa prasīja - vai Tu vari attaisīt važas, kas Tevi tur? Es izstaipījos, pa ķermeni izskrēja spēka un laimes enerģija, varēju izjust brīvību un prieku. Viņa teica - sasmelies šo sajūtu, saglabā to ikdienā! Es varēju murrāt no laimes!!!
Tad viņa pievērsās manam puisim, lai tas apskatītos savu Dvēseles karti, bet viņu nelaida tālāk. Tas nozīmē, ka vēl kaut kas ir jāizdara materiālajā plānā, pirms uzzināt par patieso šīs dzīves Dvēseles uzdevumu.
Kad to pašu jautājumu uzdeva man, es jutu, ka Dvēsele starp Zemes dzīvēm atrodas kaut kādā gaišā vietā, kur ir koncentrēts enerģijas lādiņš. Nedrīkstu pārāk tuvu tam pieiet, citādi saplūdīšu ar to un mana individuālā dvēsele pazudīs. Tomēr jutu, ka mana īstā vieta ir kaut kur AIZ šīs vietas. Kaut kur vēl tālāk. Bet tam vēl nav laiks.
Agnese jautāja, kāds ir mans uzdevums uz šīs Zemes?
BŪT!! Starot to enerģiju, kas ir manī, starot to uz āru, dod citiem to, kas ir manī. Štrunts par sāpēm, tas viss pieder pie lietas tāpat kā nobrāzts ceļgals, kad bērns mācās staigāt. Sajust prieku katru dienu, būt patiesai, sajust savu ķermeni un emocijas, būt atvērtai un gaišai - tāds ir mans uzdevums. Es jutu tādu enerģijas pieplūdumu ķermenī, kad to teicu! Tādu jaudu! Štrunts par sāpēm, lai vairojas prieks!!! :)
Ar šo sajūtu Agnese mani atgrieza realitātē, Spēka lapsiņa aizskrēja savās gaitās, mēs nolaidāmies uz Zemes, pateicāmies paldies saviem pavadoņiem un šai telpai. atvērām acis.. Agnese teica, ka man acis esot kļuvušas gaišākas, drošākas. Cik skaists bija šis piedzīvojums, un svētīgi šie darba darītāji, kā Agnese. Paldies.