Šovakara skaistās sajūtas
September 10, 2020 at 7:15 am,
No comments
Noskaņojos uz to sajūtu, kad apskauju kādu tuvu, mīļu cilvēku. Iestājas miers, māju un laimes sajūta. Laiks pazūd. Sirds atveras. Šo sajūtu praktizēju ikdienā, podojot augus, braucot ar velosipēdu.. Un šovakar, pirmo reizi, kopš esmu šai darbiņā, man klēpī trīs reizes ierāpās sniegbaltais karalis kaķis Haris, un laukā bija izceļams tikai aiz pakaļkājām. Es to varu izskaidrot tikai ar manis raidīto laimes sajūtu, ko viņš uztvēra.
Ja gribi kaut ko uzzināt, vienkārši uzdod sev jautājumu. Pirmā atbilde, kas nāk, būs īstā. Intuīcija strādā nekļūdīgi. Atbilde var nepatikt,bet tas jau ir prāta ziņā, ko tālāk ar saņemto informāciju iesākt.
Mēs vienlaicīgi dzīvojam gan pagātnē- atmiņās, gan nākotnē- iecerēs un sapņos, gan tagadnē- šai fiziskajā brīdī. Koncentrēties izjust savu ķermeni man palīdz pavisam vienkāršs vingrinājums- ievelku elpu un līdz ar to no apakšas uz augšu virzu enerģijas vilni. To var sajust kā skudriņas, kas sākas no kājām vai iegurņa, un iziet cauri ķermenim līdz pat galvas virsai, līdzīgi kā vilnis Dziesmu svētkos pāršalc pūli. Ja tai brīdī esmu ļoti aizkustināta; galvvidū var sajust vēsumu.
Pirms dažiem gadiem izdomāju, ka turpmāk dzīvošu ar tādu iekšējo sajūtu, kādā bija mazajai Dainiņai 5 gadu vecumā. Iekšēja brīvība, izziņas prieks, atklātība, mīļums pret pasauli. Ik pa laikam paskatos, kā viņai iet un vai neesmu pametusi viņu novārtā. Ir ļoti, ļoti labi, un kļūst aizvien labāk. Viņai gribas samīļot visu pasauli.
Seko sev. Savai sirdij, iekšējai balsij, sirds apziņai. Tā vienmēr zina ceļu uz Gaismu, Mieru, Mājām.