Dzīvojot
August 16, 2020 at 3:46 pm,
No comments
Vasaras tvanīgumā dārzkopis uzplaukst starp puķēm, kas dāvā savu smaržu debesīm. Pavasarī uzirdinātas dobes, iesētas sēklas, ierušināti stādi mulčas pavēnī. Mitrumā un siltumā izauklētie dzinumiņi kāri tver spirgto gaisu, kas aicina augt, ziedēt, dzīvot! Tie sniedzas pretim saulītei, ziedlapiņas atveras un bauda taureņu spārnu pieskārienus, bitīšu kājiņas, kas maigi tekalē pa nektāra pilnajiem ziediem. Pienāk rudens, saldie augļi smagi līkst no prieka, ka var dāvināt sevi citiem. Dzīves cikls nerimtīgi turpinās. Dārza sirds saldi dun dzīvības ritmā, esības spēks piepilda ikkatru šūniņu, ikkatru elementu. Zeme elpo kopā ar mums. Mēs radām kopā ar Zemi. Radām no gaisa, ūdens, savas uguns un savas zemes. Kad laižu cauri sev liesmu straumes, tās rada, tās attīra, tās līdzsvaro.
Caur Tavām acīm redzu milzu Visumu, neaptveramo plašumu, kas slēpjas mūsos, neaptveramo spēku, kas vada mūs, neaptveramo harmoniju, no kā esam radīti.
Paldies Dievs, paldies Zeme, paldies Cilvēk, ka esi.