Pamodos šorīt pēc piecu stundu miega, ar smaidu uz lūpām. Vakar bija diena, kādu gribētu dzīvot katru.

Darbiņš skaistā dārzā, kas pieder lieliskai saimniecei, putras bļoda, pusarbūzs ar karoti, un tad vakarā prom uz dančiem!

Folkklubs "Ala" ir izcila vieta, kur tiek svinēti danči. Dzīves svinēšana!

Danču placis ir trīsreiz par mazu, sviedri līst aumaļām, jāņem līdzi pārvelkami krekli, lai nepil sviedri otram aiz krāgas.

Entuziastiski muzikanti ar vijoli , akordeonu un bungām. Izcili!

Ragana, Ungārs, Padespaņs, Mazurka, Īrs pa trīs, Šternpolka... Visas no galvas neatceros, bet youtube atrodami simtiem danču, gan latviešu, gan  citu tautu. Patiesībā- kāda tur dalīšana, vēsturiski lielākā daļa parasti cilvēku strādāja fizisku darbu, un vakarā sanāca kopā kādā šķūnī vai deju placī izlādēties, atbrīvot enerģiju, uzkrāt spēkus jaunai darba dienai. Un tiešām- vakar no 11.00 līdz 18.00 rukājot pa dobēm, un no 20.00 līdz 23.00 dancojot, es šorīt jutos pilnīgi spirgta savos 40 gados :D

Soļus ierāda "Rīgas danču kluba" dalībnieki, un  pievienojas visu nacionalitāšu un vecumu dancotāji.

Dejoju gan ar Tunisijas puisi, kurš tagad dzīvo Francijā, gan Kanādas pilsoni, kurš pat iestājies Danču klubā, gan ar poli, kurš vairāk gan izskatījās pēc vikingu pēcteča, gan ar virkni latviešu dejotāju.

Kāpēc man ir šī pozitīvā atkarība? Sajūtas!

Diemžēl,diemžēl.. Latviešu puišiem tās ir galīgi nobloķētas!  Es redzu viņu traumas, viņu bailes, viņu nervozitāti... Un jūtu līdzi.

Nav jābūt perfektam, soļus iemācīties var ātri, bet ļaušanos dejas ritmam..  Nav pat acīs otram jāblenž, bet izjust kustību prieku, atslābināt to prātu beidzot!

Tehnika ir laba lieta, bet izjust savu ķermeni dejojot... Izjust otra ķermeni dejojot..

Es nekad neveidošu attiecības ar silto zemju iedzīvotājiem, bet par mani mazākais tunisietis kustējās kā zivs ūdenī! Viņam ir gurni! Viņš kustas! Izjūt enerģiju, izjūt  plūsmu..

Un kontrasts ar mūsu stalto bāleliņu, kurš sažņaudz manu roku kā spīlēs, soļi perfekti, bet sajūta, ka dibenā viņam miets iesprausts! Tak atbrīvojies reiz! Tev nevienam te nekas nav jāpierāda vai jāizrāda, vienkārši jābūt.. Bet ja starp sevi un sajūtām uzcelta siena.. Ehhh... To var momentā just.

Arī man, kad kādā dejā sēdu malā, ja neesmu uzlūgta, vai pati neesmu uzlūgusi, ir sajūta, ka mani neviens negrib, ka mūžīgi palikšu viena, ko es te daru, visi dejo, a es kā veca beka sēdu malā.. Tādas domas maļas pa galvu. Toksiskas.

Un tad es tās aizgaiņāju, pieceļu savu pēcpusi un aizeju pēc glāzes ūdens, vai apskatos, kur ir kāds brīvs dejotājs. Vienītī esot, tas prasa piepūli un piespiešanos, īpaši, ja ir latvietim nepatīkamā sajūta, ka pašam ir jāpiedāvājas.

Tiem, kas pārī, ir vieglāk. Bet- viņu ceļš līdz attiecībām ir viņu pašu izvēles rezultāts.

"Ala" rullē! Tagad 200 km uz māju, un oktobrī atkārtojums :) Katra reize ir unikāla, jo vienā un tai pašā upē divreiz neiekāpsi. Gan upe būs cita, gan Tu būsi cits.