Paulu Koelju un šodiena
Kādu vēju Tu vēlies sagaidīt pūšam Tavās burās? Vai dzestro ziemeli, kas saldē sirdi, bet ļauj apzinīgi virzīties uz priekšu ar sastingušiem pirkstiem, iekrampējušamies plānos, noteikumos un piecgades vīzijās? Vai untumaino austrumu brāzienu, kas vieglprātīgi izjauc Tavu frizūru, izsit elpu no krūtīm, liel aizmirst par ēšanu, dzeršanu un kas šodien par dienu? Vai mitro rietumu dvesmu, kas aptver Tevi, Tavu kuģi, Tavas buras, visu iekšiņu un āriņu un liek augt un plesties un briest? Vai varbūt silto dienvidu vēja plūsmiņu, pret ko Tu vēlies tikai pavērst seju un ļauties tā glāstiem... Kuru vēju piesauksi un izvēlēsies, tas atnāks, tici man. Tikai pēc tam nežēlojies, ka dabūji, ko gribēji :D
Šī ir par jaunu meiteni, kura izaug Brazīlijas laukos, redzot parasto ikdienu; tikpat labi tā varēja būt Latvijas laukos ( izņemot tipisko sambas dejošanu un iespēju iemesties jebkuros ūdeņos jebkurā gadalaikā).
Viņa aug un sastop zēnu, kurš nepaņem viņas piedāvāto zīmuli, lai gan iepriekš pats prasīja. Viņi iet no skolas reizē, un viņa sajūt viņu kā biedru. Viņš nobijās no viņas.
Viņa iemācās norobežoties no sajūtām, nodalīt ķermeni no emocijām, jo emocijas dara viņu vāju. Viņa guļ ar vīriešiem, un daudzi atzīstas viņai mīlestībā, piedāvā roku, māju, skaistu dzīvi. Bet viņi viņu NEREDZ!
21 gados viņa meklē ko vairāk, un ko meklē, to atrod. Viņa sakrāj naudiņu un dodas brīvdienās uz lielpilsētu. Kādu dienu pludmalē viņa sastop ārzemju modeļu aģentu, un ar tulka palīdzību viņai piedāvā darbu kā dejotājai Šveicē. Viņa ir izvēles priekšā, vai nu riskē, vai dodas atpakaļ uz savu provinci un apprec savu priekšnieku apģērbu rūpnīcā.
Viņa izvēlas riskēt. Ar jaunām drēbēm čemodānā, ko nopircis aģents, viņa nonāk Šveicē, bet tā nav tikai parasta dejošana.. Viņa saprot, ka ir apmuļķota, un būs jāstrādā vairāki mēneši, lai sakrātu naudu vien atpakaļceļa biļetei. Viņa atkal ir izvēles priekšā, vai ir gatava arī pārdot savu ķermeni, un kāpēc?
Pirmā reize ir negaidīti vienkārša, un pēc pirmā vakara "ģimeniskajā" klubā ar stingriem noteikumiem un brīnumainā kārtā taisnīgu priekšnieku, viņa mēģina atrast atbildes uz jautājumiem, kas viņa ir, kā viņa jūtas par savu lēmumu...
Viņa saprot, ka meklē piedzīvojumus. Ne tikai naudu, bet arī veidus, kā izprast sevi. Viņa satiek daudzus vīriešus, un katru nakti arī pārguļ vismaz ar trijiem. Viņa pat ņem bibliotēkā grāmatas par seksu un psiholoģiju, lai labāk spētu darīt savu darbu. Bet iekšēji valda tukšums. Viņa spēlē teātri, spēlē vienu no trijiem tēliem - Nevainīgā Meitene, Liktenīgā Sieviete vai Līdzjūtīgā Māte. Viss ir tieši tik vienkārši, un ja viņas pakalpojumus nopērk uz stundu, ar seksu viņi vidēji nodarbojas vien 11 minūtes ( tas arī esot zinātniski statistiski aprēķinātais vidējais seksuālā kontakta ilgums), un pārējā laikā viņa klausās un runā... Viņa saprot, ka patiesībā viņai maksā par dvēseles apmierināšanu, ne tikai miesas.
Protams, ir arī ĪPAŠIE klienti. Tos viņa iepazīst tikai labu laiku pēc prostitūtas nodarbes sākšanas "Copacabana" klubā. Viens no viņiem parāda viņai psihes tumšākos nostūrus, un otrs... Otrs sākumā nemaz nav klients (kaut gan tas viņu ir jau agrāk ievērojis naktsklubā), bet gan uzrunā viņu kafejnīcā, sakot, ka viņai piemīt īpašs mirdzums un viņš vēlas viņu uzzīmēt. Viņa NEDRĪKST ļauties viņa vilinājumam, nedrīkst pieķerties, atvērties, jo pēc tam sāpēs. Bet viņš prot pārsteigt. Viņš ir iejūtīgs, maigs un sajūt viņu. Viņš pieskaras viņas dvēselei.
Izlasīsiet paši līdz beigām un uzzināsiet, vai viņi paliek kopā, neteikšu :) Pateikšu tikai tik daudz, ka cilvēks, kurš klausa savai sirdij, vienmēr atradīsies uz tieši viņam piemērotākās takas, lai cik tā reizēm nebūtu sāpīga un šaura.
Labāk rakstīt pašam savu grāmatu, nevis sekot pamācībām visu citu rakstītajās - sākot no vecākiem, draugiem, skolotājiem, darba devējiem, darba kolēģiem, Dieva, likteņa... Mēs paši rakstām katrs savu grāmatu, un paši esam atbildīgi, cik tā bieza, cik nobružāta, cik daudz eksemplāros izdosim un cik cilvēki to lasīs.. Ja Tu raksti savu grāmatu pēc labākās sirdsapziņas, neskumsti, ja to nepērk vai nelasa tik daudz cilvēku, cik Tev varbūt gribētos. Reizēm tikai laiks parāda notikumu patieso nozīmi mūsu dzīvē, un tikai pēc kāda laika varam savienot mazos notikumu punktiņus vienā gleznā, kas arī nekad nav pilnīgi gatava.
Kamēr dzīvo, zīmē savu gleznu!
Paldies Paulu Koelju, Tu esi Dieviņa dāvana cilvēkiem. Tu mazpamazītiņām