Ģikšu danču nakts 2025
Esmu gulējusi līdz šim četras stundas, bet nogurums ir minimāls.
Tā kā man nav mašīnas, tad bija jādomā, kā tikt uz Amatas pagastu. Bija domāts, ka dēls arī būs līdzi, bet vakarrīt izlēma, ka labāk paliks pie vecmāmiņas (dators, gardumi un nedalīta uzmanība :D)
Visums atsūtīja interesantu cilvēku no cita patāla Latvijas nostūra, kurš veiksmīgi aizvizināja mūs abus uz Ģikšiem.
Atpakaļ sarunāju braukt ar superīgo igauņu dancotāju, tas tik bija mājupceļš! Par to nedaudz vēlāk :D
Ieradāmies tieši laikā, un atradās pat ļoti laba, durvīm tuva vietiņa, kur nolikt mašīnu diezgan aizņemtajā apkārtnē. Tad brīdis uzvilkt danču kurpes un drēbju kārtu, uzfrišināt frizūru un sākas Goda solis dūdu pavadībā, kurā piedalā visi dalībnieki. Katram vismaz reizi mūžā būtu jāpiedalās šai rituālajā dejā, kas ir tik spēcīga, skaista un aizraujoša savā dinamiskumā, kur tu, sadevies rokās, sajūties kā daļa no lielā danču bišu stropa.
Arī šogad muzikanti atradās vismaz divās vietās, vienu brīdi Cūkas driķos tika lēktas arī foajē :) Stāvi tualetē rindā un kājas pašas kustas līdzi!
Kas ir svarīgi, lai danču nakts būtu izdevusies?
1)Laba veselība, jo ar sāpošiem ceļgaliem te būs grūti, īpaši tādos uzdevumos, ko lika izpildīt folkloras kopa "Upīte"! Viņi tā māk "paņemt" auditoriju! Un dejas bija aizraujošas un iesaistošas, ko nevarētu teikt par dažu labu citu priekšnesumu (khmm, somi, piedodiet, es gandrīz aizmigu jūsu trompetes bēru skaņās :D)
2) Labs uzēdamais, ak, es, vēdera kalps :D Tradīcija ir nākt ar savu groziņu kopējam galdam, (es šoreiz bezkaunīgi atbraucu bez :( ) Kad esi nodancojies, tā vien prasās kaut ko kalorijas uzpildošu, kā lietuviešu šakotis, kāds šokolādes ruletītes gabals, pīrādziņš vai siera cepums. Vakara gaitā parādījās arī zirņu biezenis ar rupjmaizi, kaņepju staks un pat kaltēti maizes augļa gabaliņi (saldena kartupeļa garša), pat burkānu gabaliņi un ābolu kaudzes. Manam vēderam bija, ko teikt par šo ļoti gardo kakofoniju :D Labi, ka uz beigām tualetē cilvēku bija mazāk :D
3) Laba kompānija. Šis laikam ir pats svarīgākais punkts, tāpēc pataupīju saraksta beigām. Paldies Rutai, Jāņa kungam, Smiltenes dīvainītim gidam, kuru satieku tai pašā vietā katru gadu ar to pašu ironisko tēvišķo smaidiņu, un daudzajiem pozitīvajiem tēliem, ar ko sanāca ilgākas vai īsākas dejas saspēles.
Dīvaini, šoreiz nenosvīdu tā pa īstam, lai gan līdzi bija trīs pārvelkamie krekli.
Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka a) neilgi pirms pasākuma kultūras nama darbinieki bija ievaskojuši grīdu tik cītīgi, ka ātrāk pagriezties nevarēja! Nākamgad varētu palūgt nedaudz mazāk cītīguma šai jomā :) B) cilvēku bija ļoti labs apjoms - lasīju oficiālajā Ģikšu nakts atskaitē, ka esot bijis vairāk kā 700 cilvēku, bet bija ļoti ērti, vietas visiem pietika. c) laikam drusku piesargājos, jo citu gadu esmu ceļgalus samocījusi, šoreiz netrakoju ar "Ungāru" un citiem ekstravagantajiem lecamajiem gabaliem.
Uz rīta pusi kļuvu drosmīgāka un gāju pati lūgt puišus, ja netiku uzlūgta, bet deja likās laba. Visjaukāk izvērtās dejas ar kādu ļoti igauniska izskata un uzvedības igauni rūtainā kreklā - visu vakaru viņš smuki jogas taisnumā nosēdēja uz krēsla stūrītī (nu labi, visu laiku es viņu nevaktēju, vienkārši viņš sēdēja netālu no manas somas ar ūdens pudeli), un uz beigām es viņu sagrābu :D Pat Keiu apstiprināja, ka viņš esot visigauniskākais eksemplārs, ko viņa redzējusi. Bet dejoja labi, soļus ātri saprata un ritms arī bija. Tā ka - neskati vīru no cepures (jebšu sēdēšanas mierīguma).
Vēl viens samērā normāls partneris gadījās no Rēzeknes puses, rokas kā darba cilvēkam, runāja krieviski, mana auguma. Bet drusku stīvs bija, nebija mums tā kopējā plastiskuma, ko varētu vēlēties. Aizvilku viņu pirmo reizi Jokšu polku padricelēt, viegli negāja, bet pusdejā saprata, kā mani tur jāmētā no vienas uz otru pusi :D
Ar Jāņa kungu mums kā veciem paziņām saskanēja tai vakarā vislabāk, neiztika bez abpusējiem uzšāvieniem pa pēcpusi un kutināšanās izgājieniem, viss kā parasti :) Kādā ieturēšanās pauzē (ļoti ērti, ka kastē pie loga stāvēja garšīgi sēņu pīrādziņi) mazajā zālē mēs sēdējām un fascinēti vērojām ukraiņu, baltkrievu un lietuviešu dejotājus starp mūsu pāriem. Kā atšķīrās viens mazais ukraiņu puisis ar savu partneri! Puiša bikses man gan izraisīja jautājumus - kā modernās jogas bikses bez piegriezuma, bet nātna auduma kā pirms simt gadiem. Viņa izteiksme.... Tāda kā bezlaicīga miera un maiguma maska, augstā piere atgādināja kaut ko no senlaiku dievībām. Partnere sievišķīga, bet nevainīgā veidā, meitenīga drosme. Es viņus abus fascinēti vēroju, kad vien radās izdevība. Ir tādi pāri, kuri kopā izskatās kā radīti viens otram. Viņi bija vieni no tiem.
Vēl daži piemēri ir Emmelie Rochefeul ar savu garmataino partneri un Thibault Ramirez ar sievu West Coast Swing dejās youtube. Skatos un apbrīnoju, kā sadarbībā radoši dzimst brīnumi, ne jau bez smaga darba, bet ar milzu iedvesmu un aizrautību, ja viens plus viens ir bezgalība. Ja satiekas divi, kuru skatieni ir vērsti vienā virzienā un to ego nerausta viens otru katrs savā virzienā.
Ehh, aizrunājos dejas poēzijā.
Atpakaļ pie pragmatikas.
Jānis Bogdanovs noziedēja, kaut gan es viņam biju lūgusi, ka labprāt brauktu ar viņu mājās :D Labi, ka bija plāns B! Nu tad pastāstīšu, kā mēs ar Keiu ap sešiem no rīta braucām mājās ar Pāvela superīgo balto mašīnīti :D
Keiu brauca labi, mierīgi, jo bija migla, un nebija gulēts takš! Es mēģināju runāt pa ceļam, uzturēt kaut kādu enerģētisko tonusu, bet ik pa laikam sapratu, ka esmu diezgan daudzus teikumus izteikusi bezfilmā, jo saņēmu Keiu neizpratnes pilnos jautājumus, ko es tur murmulējot :D Pusastoņos bijām mājās kā štiki, istaba bija pavēsa, bet mēs abas atlūzām zem segu kaudzēm. Brīnumainā kārtā kājas nesāpēja gandrīz nemaz nākamajā dienā! Gribētos šādas naktis vismaz reizi mēnesī! Ala ir trīsstundnieks, bet tas arī labi :)